Nokāvu pēdējo ķirbi. Noimprovizēju uz "pastēti". Labs, katrā ziņā pēc pērnā ķirbja negaršo nemaz.
Bija takš tai muižas virtuvē gudrinieki.

Manas pārdomas sākās, kad mans čoms pagājušajā gadā apprecēja pedantisku dāmu.

Īsi pēc tam viņš ieradās manā dzīvoklī un paziņoja, ka te kārtība ir 3/10 līmenī.

Man tas kā skolotājam piedūra un es nolēmu laboties. Drīz pēc tam viņš mums ar dzīvokļa biedreni nopirka jaunu spoguli, lai būtu labāka kārtība.

40 gadus atpakaļ ražots spogulis, lai arī praktiski jauns, ko grasījāmies uzstādīt, labāk lai iet miskastē.

Uztraucoties par to, ko vēl viņš varētu mums uzdāvināt, es iegādājos mini putekļu sūcēju, lai drošības labad izsūktu dzīvokli reizi dienā. Ja nu viņš piebrauc kādu reizi bez brīdinājuma un atkal secina, ka man te ir bardaks.

Kopš tā laika es katru rītu pētu putekļus uz grīdas. Tos, kurus var 1.5m attālumā saules gaismā redzēt, ar roku vai putekļu sūcēju, vai lupatu, pārvietoju prom no grīdas vai virsmām.

Speciāli noteicu, ka sestdienās es pārbaudu durvju stenderes un rokturus, vai tie ir nospeķoti ar sviedriem. Vēl virtuves grīda, tā ir īpaši bīstama.
Pleķus ir jāpamana, pirms tie iesūcas linolejā.

Virtuves linoleju ar egļu ekstraktu mazgāju katru nedēļu. Sienas viņš draudēja pārkrāsot, ja tās nosmērēsim. Tāpēc tām eju garām, ēdu atstatus no visām sienām virtuves vidū, lai drošāk. Uz galda obligātas ir vaska drānas vai paliktņi. Citādi ar bietēm vai citu grūti tīrāmu sulu var nosmērēt galda virsmu.

Ņemot vērā manu tīrības pakāpi, gandrīz visas mēbeles ir baltas, lai labāk varētu redzēt putekļus.

Logus jātīra ļoti bieži, jo no ārpus vējš sanes putekļus. Ventilācijas lūkas tāpat. Kājslauķis jātīra arī bieži.

Viņš solīja pēc nedēļas pie manis atbraukt, un es jau domāju, ko vēl varētu nospodrināt. Jo tomēr gribu parādīt, ka varu tīrības ziņā ar viņa sievu - inženieri stāvēt blakus.

Neviena sieviete mani nav tā lamājusi par bardaku mājās kā viņš. Tāpēc, kad ir brīvs brīdis, meklēju, vai izlietnē ir kaut mazliet tauku, ko notīrīt.
Pēc tam paliek ap sirdi tik labi.

Sandra Kalniete 😑

Pirmdiena 22.04

Pamodos ap 13.00, kaut aizgāju gulēt kā parasti.

Ārā sniegs. "Rīts" vēss. Dzeru ingvera tēju un sildos.

Vakar skatījos kandidātu turnīru šahā. Pēc vairāku stundu partijas divi galvenie pretendenti uz pasaules čempiona nosaukumu pēdējā kārtā partiju pabeidza
neizšķirti, un kandidātu turnīru uzvarēja jaunais spēlētājs Gukešs no Indijas. Tikai 18 gadu vecumā viņš spēlēs novembrī par pasaules čempiona nosaukumu šahā.

Līdz akadēmiskā gada nobeigumam Latvijā palikušas apmēram 8 nedēļas.

Iekopēju novēlējumu šai dienai:

"Tu vari visu,
Ja vien dari no sirds,
Kad radi ar smaidu,
Bet ieliec patiesu atdevi..
To var sajust,
Pat neko nesakot,
Jo sirdslietas
Nemaz nevajag izskaidrot.
Turpini,
Tev lieliski sanāk!!!
Lai patiesi laimīga radīšanas dieniņa🕊🦋🌼🌺🤗🤗🤗"

zirgam stiegras trauma tomēr ir nopietnāka nekā sākumā likās. tas savukārt ļoti iespējams nozīmē, ka - this is it. ņemot vērā viņa vecumu (22) ļoti iespējams vairs nekādu lekšanas treniņu, maču, utt. droši vien ir var vēl tā puslīdz reālistiski cerēt, ka pēc pāris mēnešu miera perioda, varēs jāt vizināties vieglā slodzē, bet tas arī viss. stiegras traumas mēdz sūdīgi dzīt arī jauniem zirgiem. Radim bija otrai priekškājai, mazliet citāda profila stiegras trauma pirms kādiem ~10 gadiem. un tas bija ļoti mokošs pusgads ar ierobežotām kustībām un soļošanām pie rokas un diezgan psihopātisku atgriešanos slodzē (viņš bija nostāvējies pilnīgi traks).
šajā gadījumā trauma rada problēmas arī viņa voblera sakarā. voblers ir neiroloģiska problēma, kas rada problēmas komunikācijā ar pakaļkājām (tās var kustoties "zust", klupt, ļodzīties). šai kaitei viņa gadījumā palīdz 2 lietas - e vitamīns diezgan lielās devās visu laiku + slodze, kas veido un uztur muskuļus, kuri tad palīdz to pakaļgalu saturēt un noturēt un kontrolēt. tiklīdz muskuļu masa zūd, tā paliek redzami sliktāk. viņš jau tagad ir sācis vairāk vilkt pakaļkājas pa zemi un biežāk klupt, jo bijusi ļoti minimāla slodze. ja tagad ir pāris mēnešu miera periods stiegrai ar tikai soļošanu pie rokas (15 - 20 min dienā) - es nezinu, kā uzturēt muskuļu masu vajadzīgajā apjomā. turklāt viņa vecumā muskuļu masa ātri zūd, bet grūti un lēni nāk atpakaļ. vēl viens iemesls kāpēc viņam ir svarīgi kustēties ir emfizēma (zirgu astma) un tās saasinājuma laikos (pavasaris, putekšņi, putekļi) arī ir svarīgi daudz kustēties, īpaši lēkšot, lai tiek iztīrītas un izventilētas plaušas.
esmu bēdīga un noraizējusies par šo visu.

20 GADI EIROVERDZĪBĀ
2024.gada 1.maijā aprit 20 gadi, kopš tika likvidēta Latvijas Republikas neatkarība, iekļaujot to cionistu-masonu-pederastu mafijas izveidotajā Eiropas Savienībā. Mūsu pērkamie saziņas līdzekļi nepārtraukti skandina, ka ar to Latvijas valstiskums esot tikai stiprināts, ka, pateicoties dalībai ES un NATO (par pēdējo esmu ar mieru vēl diskutēt) esam tik droši kā vēl nekad. Tas nav nekas jauns. Līdzīgā veidā makaronus uz ausīm mums karināja jau 1940.gadā, mēģinot iestāstīt, ka iestāšanās PSRS mums nekādā veidā nekaitēšot, sadarbība ar “brālīgajām republikām” stiprināšot mūsu ekonomiku, bet drosmīgā Padomju armija mūs sargāšot no varbūtējā “ļauno fašistu” uzbrukuma… Vēlāk daudzus no šiem žurnaļugām, kas nupat vēl bija kaismīgi slavējuši Ulmani, bet nu metās laizīt pakaļu Staļinam, okupācijas vara apcietināja, izveda uz Sibīriju un vai nu nomērdēja tur badā vai uzreiz likvidēja. Tā teikt, “moris savu bija izdarījis, nu bija laiks no viņa atbrīvoties”. Šos faktus vairums latviešu, protams, labi zina, es tikai vēlējos atgādināt senos (bet varbūt tomēr visai nesenos?) notikumus, lai mēs tos vēlreiz atcerētos un mēģinātu vilkt paralēles ar mūsdienām.
Jā, protams, ES nav burtiski nokopēta PSRS, šo to jaunās impērijas veidotāji bija mācījušies no veca režīma kļūdām; viņi, piemēram, neaizliedza mūsu karogu, himnu, ģerboni, formāli saglabāja mūsu valstiskumu un pagaidām vēl nav deklarējuši ES kā unitāru, vienotu valstisku veidojumu (lai gan aktīvie, radikālie sorosīti, piemēram, tādi kā Klubs “Māja” uz to regulāri aicina ne vien Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā). Pagaidām vēl šo to mēs varam lemt arī patstāvīgi, nesaskaņojot ar ES vadību Briselē (šī patstāvība gan regulāri tiek grauta un ar katru gadu sašaurināta). Tomēr vismaz es, dzīvojot ES impērijā, jūtos kā stikla burkā, kurā gaisa kļūst ar katru stundu arvien mazāk, bet ogļskābās gāzes daudzums pieaug, un nav vairs tālu tas mirklis, kad būs jākrīt ģībonī, bet pēc tam arī komā. Sevišķi tas attiecas uz jautājumiem, kas skar t.s. seksuālās minoritātes (arī transpersonas) un laimes meklētājus – imigrantus. Latvju Patrioti jau pirms gadiem 25 brīdināja, ka, esot ES sastāvā, viendzimuma attiecībām visās dalībvalstīs būs jāpiešķir tāds pat statuss kā normālām laulībām, bet imigrantus nāksies “brālīgi” sadalīt uz galviņām. Patlaban mēs esam viena soļa attālumā no šīs sātaniskās idejas realizēšanas dzīvē, to redz un saprot katrs, kurs seko politiskajām norisēm ES iekšienē.
Viens otrs varbūt iebildīs – nu nav jau tik traki, ES dod naudu ceļu remontiem, maksā zemniekiem subsīdijas, skat, kādu “Ŗail Baltic” ir izplānojuši uzcelt. Uz to es varu atbildēt šādi: “Labāk lai es eju (braucu) pa dubļainu grants ceļu, nevis asfaltu, bet toties zinu, ka pa to nebradās svešo ieklīdeņu netīrās, sūdainās ķepas”. Ne jau mūsu labā cenšas tie šoseju būvnieki, bet paši savā labā, lai viņiem būtu ērtāk pārvietoties pa mūsu teritoriju un ievest Latvijā arvien jaunus imigrantu pūļus, kuru jau tāpat netrūkst (par ukraiņu bēgļiem šoreiz nerunāsim – tas ir atsevišķs jautājums). Tieši to pašu var teikt par bēdīgi slaveno “Rail Baltic” – mums tāds ātrgaitas dzelzceļš 100 gadu nav bijis vajadzīgs un vēl vismaz tikpat bez tā mēs iztiktu, taču ES globalizatoriem gan tas nepieciešams kā kārtējais “čeks” pohu nomocītam narkomānam. Robežas starp valstīm taču likvidētas (viens no smagākajiem eirokosmopolītu pastrādātajiem noziegumiem), nu vajag maksimāli paātrināt tautu un rasu sajaukšanos, līdzīgi kā to dara ķīmiķis, saberot dažādas vielas mēģenē un intensīvi kratot trauku, lai ātrāk tās sajauktos savā starpā un sāktos viņam vēlamā reakcija.
Kas attiecas uz zemniekiem, tad domāju, ka vairums labprāt atteiktos no subsīdijām, pretī saņemot rīcības brīvību, kā rīkoties ar saviem lopiem - kādus “rotājumus” likt vai nelikt viņiem ausīs, kur un kā tos drīkst kaut, cik bieži izvest mēslus no kūts, kur tos pēc tam glabāt…utt., utjp. Vārdu sakot, ES prasības kļūst arvien birokrātiskākas un bezjēdzīgākas, bet tik un tā subsīdiju apjoms mums ir krietni mazāks kā Rietumeiropas valstīs. Ja es būtu Latvju zemnieks, sen jau būtu ES ar visām viņu prasībām aizsūtījis “pie krievu kuģa”, bet viņu subsīdijas novēlējis iebāzt pašiem sev pakaļā! Es labāk izvēlētos varbūt trūcīgāku, taču ne no viena neatkarīgu, brīvu dzīvesveidu. Par to postu, ko sagādā no citām ES dalībvalstīm ievestā lētā pārtika, es jau vispār klusēju.
Apgalvojums, ka ES mūs sargājot no PaRašas iebrukuma un ietekmes, ir pilnīgākais mīts. Pat pēc visiem zināmajiem bēdīgi slavenajiem 2022.gada 24.februāra notikumiem ES turpina ar šo veidojumu “taisīt rebes”, sankcijas ir maznozīmīgas un formālas. ES valstu vairums joprojām uzstāj uz nepieciešamību importēt “asiņainos” graudus un pretējā virzienā tranzītā eksportēt militārajām vajadzībām izmantojamo mangāna rūdu. Rindas uz robežas krievijas virzienā nemazinās, arvien pat pieaug, tieši uz tranzīta rēķina no ES un arī citām Eiropas valstīm (piem., Serbijas), kas pagaidām vēl nav iekļautas šai veidojumā. Pilnīga robežas slēgšana ar PaRašu šinī kontekstā šobrīd šķiet tikpat nereāla kā ekskursija kosmosa kuģī uz Marsu. ES valstis pat negrib dot savu bruņojumu Ukrainai, palīdzot tai cīnīties ar agresoru, kāds gan pamats cerēt, ka tās palīdzēs mums ar saviem karavīriem gadījumā, ja Hutins nolems pārbaudīt NATO 5.panta “reālo stiprību”? Toties pamācīt mūs, kā pareizi jāmīl nacionālās un seksuālās minoritātes, ES allaž ir gatava. Nu nācis modē arī šizofrēniskais “zaļais kurss” ar iekšdedzes dzinēju mākslīgo un piena-gaļas lopu dabīgo atgāzu ierobežošanas plāniem, sevišķi idiotiski tas vērtējams kontekstā ar notiekošo Ukrainā, kur vienas Himars vai Iskander raķetes sprādziens rada tādu piesārņojumu, ko neviena auto dzinējs neradīs, strādājot gadu bez pārtraukuma, bet neviens nabaga lopiņš nepiepukās pa visu savu gana īso mūžu. Turklāt, ne Amerikā, ne Āzijā, ne Āfrikā neviena valsts nekādu “zaļo kursu” pildīt pat nedomā, bet par ES iedzīvotājiem vienkārši ciniski ņirgājas.
Par ES “ēnas pusēm” varētu rakstīt vēl desmitiem lappušu, bet nedomāju, ka ir vērts to darīt. Kam galvā ir smadzenes, tas tāpat sen jau visu ir sapratis, kam to nav – tik un tā neko nesapratīs. Vienīgi varu ne bez lepnuma atzīmēt, ka pats jau pirms teju 30 gadiem sapratu ES prettautisko dabu un Latvijas nevēlamību atrasties tajā, mans raksts “Nepārdosim Latviju ne Austrumiem, ne Rietumiem” par šo tēmu tika publicēts “Lauku Avīzes” 1997.gada 4.marta numurā, faktiski ar to es sāku savu publisko politisko darbību. Mana publikācija tapa uz toreizējā ārlietu ministra, vēlāk pedofīlijā apsūdzētā Valža Birkava aicinājumu izteikt savas domas, kādu ceļu Latvijai iet – stāties ES vai turēties savrup, es, protams, biju par pēdējo variantu. Tas bija mans pirmais un teju vai pēdējais mēģinājums publiski kritizēt ES, vēlāk šādas iespējas tika arvien sašaurinātas. Pret ES noskaņotus rakstus teju neviens no “lielajiem” laikrakstiem neiespieda, ES kritiķiem “bāza ciet muti” pidara Streipa vadītajā “(Ne)brīvajā mikrofonā”. Sevišķi tas bija izjūtams pirms 2003.gadā plānotā referenduma, kad radio un TV uzstājās tikai un vienīgi “eirofani”, nereti ciniski apgalvojot, ka varētu jau pasaukt kādu eiroskeptiķi, bet to Latvijā tikpat kā neesot. Izņēmuma gadījumā dažreiz pasauca kā opozicionāru cilvēciņu, kurš nebija pārāk gudrs un turklāt acīmredzami promaskaviski orientēts, piemēram, radio “PIK” īpašnieks okupants Jurijs Žuravļovs, lai ļaudis klausās un secina – re, tikai tādi kā viņš negrib Latvijas atrašanos ES ! No Saeimas deputātiem praktiski neviens nebija pret Latvijas dalību ES, sākot ar “Saskaņu” un beidzot ar “TunB/LNNK”. Pie šādiem apstākļiem, godīgi sakot, ir jābrīnās, ka apmēram 1/3 referenduma dalībnieku tomēr nobalsoja pret Latvijas stāšanos ES. Absolūtais vairums t.s. eiroskeptisko organizāciju ar to faktiski atzina savu sakāvi un pārtrauca jebkādu politisko darbību šķēršļu likšanā Latvijas integrācijai “brālīgo tautu saimē Nr.2”.
Visu šo augstāk minēto iemeslu dēļ es neuzskatīju toreiz un neuzskatu tagad Latvijas atrašanos ES par leģitīmu, pat, ja mēs pieņemam, ka referendums noritēja godīgi un nekādas krāpšanās tajā nebija. Viens gan ir acīmredzams – nebija godīgas sacensības priekšvēlēšanu aģitācijas laikā! Mans protests pret šo neleģitimitāti izpaudās kā absolūta ES parlamenta vēlēšanu ignorēšana, uz ko es aicināju savā publikācijā 2004.gadā (https://spoki.lv/tribine/Ari-sogad-situacija-ir-tada-pati-ka/694090), un ko pats arī konsekventi piekopu sekojoši 2009.gadā, 2014., 2019. gadā un domāju tam sekot arī šogad. Ja Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās atļāvos reizēm iemest tukšu aploksni vai zīmīti ar aicinājumu visiem kandidātiem no visām partijām doties pie krievu kuģa, tad uz ES parlamenta vēlēšanām es konsekventi negāju, jo ne bez pamata uzskatīju, ka piedalīšanās tajās automātiski nozīmē to, ka es atzīstu Latvijas atrašanos ES par pareizu un likumīgu (līdzīgi kā tie, kas piedalās KF prezidenta vēlēšanās, tādejādi atzīst noziedzīgo Hutina režīmu par likumīgu, neatkarīgi no tā, kā viņi tajās balso). Ja man būtu iespēja vēlreiz nobalsot PRET Latvijas atrašanos ES, to gan darītu ar lielāko prieku, kaut vai katru mēnesi. Diemžēl tādu iespēju diez vai man mūža laikā kāds vēl sagādās.
Kā nepatīkams pārsteigums man bija fakts, ka Latvju Patriote Liene Apine, laikam sava priekšnieka, ilggadējā darba devēja Aleksandra Kiršteina (Sļivkina) pierunāta, šogad piekrita kandidēt uz ES parlamentu. Domāju, ka tā ir smaga kļūda, ko šī gudrā sieviete drīz vien sapratīs. Ne mazāko izredžu reāli iekļūt šai iestādījumā Lienei un viņas saraksta biedriem nav, toties reputāciju gan sev ir tādejādi pamatīgi sabojājusi. Tagad Kiršteiniņš-Sļivkiniņš liekulīgi gaužas savos rakstos “…ne par tādu ES mēs savulaik sapņojām”. Es personīgi vispār nekad NE PAR KĀDU “ES” nesapņoju, bet šis darbonis gan savulaik “ar putām uz lūpām” aicināja visu likumdošanu pakārtot ES prasībām, nevienā punktā no tām neatkāpjoties, jo citādi mēs “palikšot ārpusē”, un tad mums būšot beigas. Šādus uzskatus Sašiņš proponēja, vēl būdams LNNK biedrs (sauklis “Tauta-Zeme-Valsts” ir paņemts no turienes), unisonā ar kolēģiem no “LC”. Par to es savulaik rakstīju publikācijā “Kāpēc es neticu Kiršteinam?”(http://klab.lv/users/aivars_666/4599.html). Neizskatās, ka šis darbonis būtu savas kļūdas apzinājies un nožēlojis.
Tāpēc neņem, lūdzu, ļaunā, Liene, bet nebalsošu es par tevi un tavu sarakstu, un citus arī aicināšu to nedarīt! Un, kas attiecas uz ES, tad ir divi varianti, kā no tās tikt vaļā: 1) izstāties pēc Lielbritānijas parauga 2) likvidēt šo veidojumu kā tādu. Man personīgi variants Nr.2 liekas reālāk īstenojams. Nav mums vajadzīga ne “ES “ rietumos, ne PaRaša austrumos, kā mēdz teikt disidents Boriss Stomahins: «чума на оба ваших дома» (“lai mēris nāk pār abām jūsu mājām”)!
PAR NEATKARĪGU LATVIJU ĀRPUS VISA VEIDA SAVIENĪBAM
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

22.04.2024. Aivars Gedroics

Jo zobens nonēsā savu apvalku,
Un dvēsele izdeldē krūtis
Un sirdij jāapstājas, lai elpotu


----------------------------------------

So, we'll go no more a roving
So late into the night,
Though the heart be still as loving,
And the moon be still as bright.

For the sword outwears its sheath,
And the soul wears out the breast,
And the heart must pause to breathe,
And love itself have rest.

Though the night was made for loving,
And the day returns too soon,
Yet we'll go no more a roving
By the light of the moon.

/Lord Byron

pieteicos "vārdu servisam" - darbnīcai, kurā man palīdzēs atrast vārdus

"/.../ bet tādēļ jau nesastingst rensteles."

Ar mani šodien uz ielas vēlējās iepazīties vīrietis vārdā Aleksejs. Prikoļna vigļiģiš. Pēc manas atbildes pārgāja uz latviešu valodu un teica, ka visiem tā esot jāzina. Tam es nevarēju nepiekrist. Aleksejam šodien bija bēda, ka izpircis savu telefonu no lombarda, bet nevarot atcerēties pin kodu. Es viņu mierināju, ka gan jau atcerēsies. Divus krustojumus vēlāk, noskaidrojis manu attiecību statusu, draudzīgi atvadījās.

Man ir jauna rožābele, upene, jāņoga un aliča. Mazās laimītes.
Upenei un jāņogai vēl nezinām vietu. Oh well.

izgājām lietū, paskatījamies Šantalas Akermanas filmu par Gazu, tuksnesi, mātēm, kas izdara pašnāvības un vārdiem, kad vārdu nav. uzzināju ka franču "ēzelis" cēlies no ebreju "mākonis"