Pirms 35. gadiem, 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākā Padome, kas kalpoja kā pagaidu likumdošanas varas nesējs, pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Deklarācijā tika paredzēts pārejas periods neatkarības de facto atjaunošanai līdz 5. Saeimas sasaukšanai. Latvijas neatkarība de facto tika atjaunota 1991. gada 21. augustā pēc Maskavā notikušā Augusta puča - 3 dienu ilga neveiksmīga valsts apvērsuma PSRS, kuru pret padomju prezidentu, reformatoru Mihailu Gorbačovu 1991. gada augustā veica konservatīvie stingrās līnijas piekritēji un vecās gvardes komunisti. Augstākās Padomes pilnvaras beidzās līdz ar 5. Saeimas pirmo sēdi 1993. gada 6. jūlijā.
Latvijas neatkarības atjaunošanas dienā vēlu visiem miesas un prāta veselību, kā arī pacietību un spēju piedot cits citam par sašķeļošajām domām un rīcībām. Ar vēsu prātu jāapzinās, ka mēs kā tauta pieredzam laikus, kas ir ārpus mūsu un mūsu priekšteču pieredzes, ārpus precedenta. Mēs esam paradigmas nomaiņas liecinieki. Pieredzējām pāris baismīgus pandēmijas gadus. Un šobrīd redzam, kā kopš WWII īstenotā transatlantiskā drošības sistēma tiek lēnām irdīta no iešpuses. Redzam, kā viens cilvēks, kurš ir augstākās izpildvaras pārstāvis visietekmīgākajā pasaules valstī, spēja izraisīt globālā tirgus nestabilitāti, bremzējot brīvā globālā tirgus izaugsmes potenciālu. Redzam, kā fašisma metodes un manierismi kļūst prevalentāki. Ekonomiski sliktākais vēl tikai priekšā - nestabilitāte un neparedzamība negatīvi ietekmē investīciju plūsmu - investori, nebūdami droši par nākotni, kas agrāk šķita vismaz kaut cik paredzama, pamatoti baidīsies ieguldīt, u.t.jpr. Taču šis nav stāsts par ASV vai pasauli. Šodien šis ir Latvijas stāsts.
Kas mani dara priecīgu, ir iespaids, kas rasts kopš Krievijas un Ukrainas kara - ka mēs kā Latvijā dzīvojošie cilvēki jeb latvieši sevi ir apzinājušies kā ne-monolītu grupu, bet gan kā kopumu, kas sevī ietver dažādās valodās runājošos - latviski runājošos, krieviski runājošos, pēdējā laikā biežāk arī ukraiņu valodā runājošos, retāk - angliski, poliski un arī baltkrievu, igauņu un lietuviešu valodā runājošos (neaizmirsīsim arī par romiem).
Ja mums nebūtu kaimiņš, kurš izmanto mūsu krāšņās atšķirības, lai šķeltu mūs, manuprāt, mēs spētu realizēt tiesisku un taisnīgu divkopienu valsti, kur latviešu un krievu valoda spētu pastāvēt vienlaikus kā oficiālās valsts valodas. Bet tā kā austrumu kaimiņš uzglūn ne tikai ar dunčiem, kas paslēpti aiz viņa muguras, bet ar visiem iespējamajiem ieročiem, kas notēmēti mūsu virzienā, Latvija nevar atļauties vairs flirtēt ar šo ideju, jo apzināsm, ka austrumu kaimiņš šo faktu par divkopienu valsti izmantos kā argumentu, lai šķeltu un pakļautu. Manuprāt, ja Krievija nebūtu uzsākusi pilna apjoma karu 2022. gadā, Ukrainā, tad krievvalodīgie latvieši joprojām ticētu, ka kādreiz Latvijā būs divkopienu valsts. Bet tagad viņi paši saprot, ka tas nozīmētu Latvijas kā neatkarīgas valsts galu un atgriešanos Krievijas guberņas statusā (kurš krievvalodīgais latvietis vēlas dzīvot Baltkrievijā #2?).
"Tas nav jāuztver personiski - tā vienkārši ir imperiāla vajadzība pēc t.s. lebensraum," viņi uzstāj. "Mēs vēlamies izglābt krievvalodīgos no vajāšanas! Viņiem liek mācīties valodu tajā valstī, kurā viņi dzīvo - mēs nevaram pieļaut šādu netaisnību!". Smejies vai nē, bet pēc šādiem apsvērumiem, kas pausti ilgtermiņā, var sekot aviācijas bumbu lietus. Nemaz nerunāsim par kaimiņu valsts varas pārstāvju individuāli paustajiem draudiem pēc absolūtas iznīcības (garīgi slimais Medvejeva k-gs).
Un tā cauri gadsimtiem mēs augam bailēs. Bailēs, ka viņi atkal atnāks un aizvedīs mūs prom. Manas mātes vecmammu un vectēvu un viņu bērnus (ne visus) PSRS vara izsūtīja uz Sibīriju, jo viņi bija lepni zemnieki - savas zemes īpašnieki, kuri paaudzēm ilgi saimniekojuši savā stūrītī. Un šajās bailēs mēs radām brālību ar lietuviešiem, igauņiem, somiem un pat poļiem un zviedriem. Mūsu skaudrā vēsture mūs padarījusi sīkstus, aizdomīgus. Tā ir vienojusi mūs ar mūsu kaimiņiem, darot mūs spēcīgākus.
Neskatoties uz visu, šo laiku es redzu kā baiļu laika norietu. Lielais Despots no Austrumiem kārtējo reizi atmaskoja savu patieso dabu Ukrainas kara laukos, noslaukot no zemes virsas kaut vai to pašu krievu valodas čalu pārpilno Mariupoli, kur krieviski runājošo populācija pēc 2001. gada datiem bija 89% no pilsētas iedzīvotājiem - noapaļojot sanāk ap 300 000 cilvēku. Krievijas vara netic nedz krieva, nedz ukraiņa asarām. Tā nemaz nespēj iedomāties, ka cilvēkiem sāp, ka katra nāve ir traģēdija. Viņiem tas viss ir tabulas un cipari. Un viņu misija ir skaidra kā dienas gaisma - oligarhijas varas saglabāšana cauri desmitgadēm un krievu tautas pacifikācija, manipulējot ar viņu emocijām, vērpjot realitāti tik viltīgos tīklos, ka, iekrītot tajos, izkļut būs grūti.
Postmodernajā virtuālo diskursu vidē acīgākais var novērot izspēlējamies dziļu ironiju - to, ka vislielākie despotiskās varas aizstāvji ir cilvēki, KURI PAŠI NEDZĪVO ŠAJĀ VALSTĪ, bet gan bauda miera un demokrātijas priekšrocības citur. Šie cilvēki ir līdzīgi resnajiem amerikāņu nacistiem, kuri paši neapzinās, ka viņi būtu Hitlera pirmie upuri. Despotiskais Krievijas režīms, kas savu varu leģitimizēja ar t.s. "false flag attack" - pašas varas inscinētiem teroraktiem Maskavas daudzstāvenēs, 1999. gadā, noveļot vainu uz tā brīža grēkāžiem - uz (krievijas imperiālismu) reakcionārajiem militāristiem Čečeniem un Dagiem.
Kopš tā laika Krievijā dzīvojošajiem vairs nav bijusi iespēja ievēlēt savus varas pārstāvjus. Valsts nometusi savu kariķētās demokrātijas masku un tapusi par absolūto despotiju, kur cilvēki vairs nevar paust savas domas, riskējot ar cietumsodu. Jāpiebilst, ka cietumsods tādiem cilvēkiem Krievijā nozīmē to, ka notiesātie vienkārši atsēdēs savu laiku un miers. Nē, no sargu un citu cietumnieku puses tiks pieredzētas visbrutālākās zvērības - anālas izvarošanas ar slotas kātu, elektrošoks pie sēkliniekiem, utt. Krievijas varas mērķis ir DEHUMANIZĒT un KOLONIZĒT. Gan cilvēku dvēseles, gan cilvēku prātus, gan arī kaimiņvalstu teritorijas kā to 2008. gadā redzējām Gruzijā un 2014-202X. gadā Ukrainā.
Krievijas galvenā interese ir izmantot ārpus Krievijas dzīvojošo krievvalodīgo kā socpolitisku ieroci, lai izplestos pāri savām esošajām robežām - atcerieties, viss sākas ar troļļošanu internetā. Tā tiek iesēta augsne lielām pārmaiņām. Kad ārpus Krievijas mītošais krievvalodīgais pārstās jaukt Putina režīmu ar režīmu, kas aizstāv viņa labklājību un intereses, kas Krievijā raisa kultūru, liek cilvēkiem zelt, izbūvē ceļus, ievelk sanitārās sistēmas, attīsta cilvēka dzīves vidi, vien tad mēs spēsim iedziļināties cits citā, piedot cits citam par pagātni un kopā būvēt labāku nākotni saviem bērniem.
Esmu lepns par visiem krievvalodīgajiem latviešiem, kurus Krievijas tagadējā vara ir pamodinājusi no dzīves melos un liekulībā. Un lepojos par visiem pasaules krievvalodīgajiem, kuri ir sapratuši, ka Krievijas elite ir tāda, kāda ir, jo tā simtgadēm ilgi ir apzagusi bagāto krievu tautu, turējusi to intelektuālā badā, ierobežojusi tautas garīgo attīstību, lai tā nespētu vienoties un padzīt šos zagļus un slepkavas, kas pirms divarpus desmitgadēm caur viltu pārņēma valsts varu.
Tāpēc Latvijas neatkarības pasludināšanas gadadienā es no visas sirds vēlu saticību starp latviski un krieviski runājošajiem latviešiem. Vien tā mēs spēsim sakaut ārējo varu, kas vēlas pazudināt mūsu kultūru, mūsu mieru un mūsu labklājību!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
aktrise un viņas mazo cilti, forši papļāpājām. 
