pēc Liels & mazs balles villā tomēr aizgulējos un neaizbraucu uz laukiem. Aizsūtīju Eiženu pie Lolitas pēc Skukas dienasgrāmatas un valstos visu dienu, dzeru kombuču, ēdu dženku un lasu. labākais jaungada laika pavadīšanas veids.
ballīte bija kā aina holivudas filmā, kam mērķis parādīt, cik viss bija labi pirms sākās lielie sūdi.

https://www.imdb.com/title/tt0070628/

Kādas atsauksmes par k/f The Hourglass Sanatorium (1973)?

Vispār diezgan traki apzināties, ka Cibā sāku rakstīt pirms 20 gadiem. Varbūt jāatsāk?

Vakar bija negaidīti izglītojoša diena. Mēģinot iztēloties dažādus kinkus, es domāju, ka man neko nedarītu role-play ar dzīvnieku lomām. Mēģināju atcerēties arī izrādī "Zvērīgā Mīla" - if anything, tad tas likās jautri. Tai pat laikā ir ļoti sociāli akceptētas visādas skrāpēšanas, košanas, rūkšanas. Visspilgtākais piemērs, kas man nāk prātā, ir viena Elvisa dziesma, kurā ir tas seksualizētais tīģera rūciens. Kaut kāda izlikšanās par dzīvnieku laikam tomēr meiko kaut kādu sensu cilvēku seksualitātes spektrā.

Pilnīig cits žanrs ir drēbes. Es esmu iemācījies kosplejot džekus uzvalkos, visbiežāk, protams, dēļ svinīgiem vai bēdīgiem pasākumiem, bet lielā mērā es esmu atgriezies tajā pusaudža laiku nepatikā pret formālu apģērbu. Un ir jauki, ka tas abpusēji strādā, ka pogājams krekls ir occasional treat, bet es iedomājos par cilvēkiem, kas to fetišē. I mean, džeku baltos kreklos un uzvalkos seksīgums. I'm not here to kinkshame, bet kas man šķiet jocīgi, ka uzvalks ir standartīgākais un lielā mērā garlaicīgākais apģērba gabals, ja vien tu neej full-on Aivarā Lembergā. Tas ir tik jocīgi, ka seksīgi ir atņemt jebkādu personību un individualitāti. Tur iespējams ir kāds gener gap, bet es nevaru uzlikt pirkstu uz to, vai visa tā sievišķīgā uniforma nav šīs pašas medaļas otra puse. Un par uniformām runājot, vai uniformu kinki arī nav kaut kas no šīs pašas sērijas, kad tu indivūdu reducē līdz kaut kādai lomai, un tas tev liekas seksīgi? Which I personally find a bit weird. Again, I'm not here to kinkshame.

Bezmiegs. :(

Zinātnieki apgalvo, ka visas garšas, izņemot saldumu, ir iegūtas. T.i. dabiski var garšot tikai saldumi, viss pārējais iegaršojas ar laiku. Izskrēju cauri 2024. gada 50 labākajiem albumiem viena cilvēka ieskatos, un viss šķiet tik jocīgi. Es intelektuāli saprotu ideju, ka muzikālie horizonti jābīda uz priekšu, un tur apakšā ir visādi interesanti stāsti, bet... nu jā, es laikam labāk skatos filmas šinī savā dzīves posmā. Mūsdienu hip-hops vispār man ir mistērija. Varbūt tas, ka tas nekad nav bijis man kaut kā īpaši mīļš žanrs, nav devis iespēju izsekot evolūcijai no tā, kas tas bija, līdz tam, kas ir tagad. Šad un tad es mēģinu noskatīties kādu performanci SNL, bet tas man rada vairāk jautājumus, kā sniedz atbildes.

Atgriežotues pie garšām, varbūt es vienkārši esmu pazaudējis mūzikas garšu, jo es neklausos neko nopietnu? Nekas neplēš, nekas nelauž, nekas nesmeldz, nekas negrauž, un viss ko gibās, ir šūpot gurnus pie plīts, šupot gurnus ejot pa ielu. Bet ir liela vēlme atrast tās dziesmas, kurās ir stāsts, ne tikai bīts.

Es negribu ielauzties citiem cibiņiem mīļos žanros, bet, god damn: "Rīgas Svētā Pētera baznīcā atrastas 17. gadsimta liecības."

Tātad viņš bija?

Achievement unlocked - nespēt aizmigt, jo abiem viss ir tik smieklīgi, ka nevar beigt smieties. Ne par ko konkrēti, bet vienkārši tāpat, jo dzīve ir tik smieklīga.

Pirmo reizi mūžā iepakoju "šoziem laikam nevilkšu" drēbes vakuuma maisā. Vaaaaauuuuu! Kaifīgs process, kaifīgs rezultāts. Gribu vēl!

Rīt atkal uz darbu.
Drusku bezgaumīgi nogulēts brīvlaiks; bija ģimenes Ziemassvētku vakars, viss pārējais - vāļāšanās, jūtube, pastaigas ar suni, sveicienu sūtīšana un atbildēšana.

Nekas, priekšā vēl viens miniatvaļinājums, varbūt drusku iziešu ļaudīs.

Nu, jūs jau paši zinat...

kā pirms četriem gadiem - 2020 gada decembrī - uzspēlēju Cyberpunk. Tad spēle bija tikko iznākusi, zvēriski gļukaina un ar grafiku kas tā brīža kartēm nebija pa zobam. četrus gadus vēlāk, versija 2.2, gļuki izlaboti, man ir grafikas karte kas spēj raytracing, utt utt. dators gan tas pats ko nopirku tieši pandēmijas sākumā (ar 64gb RAM, tā ka nav par ko sūdzēties).

bet citādi - nekas daudz nav mainījies.

priecīgus ziemassvētkus cibiņ.

Ceru, ka jums visiem gaiši un priecīgi - Jēzus silītē, kaladū, kaladū, un dienasgaismas, ja nav mākoņu, var sanākt pat par 68 sekundēm vairāk nekā sestdien.
Ar to arī visus apsveicu!

Mazliet uzjautrina LSM raksts par "latvisko ziemsssvētku" meklējumiem ārzemēs, sākot jau ar svētku "dziļāko būtību".

Es gan galvenokārt ielasu, ka "dziļākā būtība" ir egle, sniegs, kāposti un pīrāgi. Jo man šķiet, ka ja dziļākā būtība ir Jēzus piedzimšana vai saulgrieži, pasaules ģeogrāfijai tur diži nevajadzētu traucēt. Savukārt ja būtība ir latvisko tradīciju kopšana latviskā vidē, tad man drusku nav skaidra izvēle par atrašanos citā pasaules malā, kurā nez kādēļ ir cita kultūras vide.

Kas attiecas uz stāstiem par opīti, kas spēlēja klavieres, vai tanti, kas štovēja trusi ar kāpostiem, vai vēl sazin kādas individuālas svētku tradīcijas, tad tā man šķiet īstā svētku būtība - šī vēlme kopt un actecēries sentimentālas lietas. Bet tādu stāstu netrūks katrā ģimenē tepat Latvijā.

Zosis šogad pa dublīšiem Mārtiņos brida.
Ziemassvētki arī pa dublīšiem.

Man atkal der kleita, kuru biju nopirkusi uz savu 30. dzimšanas dienu! Koši sarkana kā komunistu karogs, ar mežģīnēm un rozītēm. Nopirku to pāris mēnešus iepriekš un tā arī nekur neuzvilku, jo uz 30. dzimšanas dienu jau biju ar Lauvu un divatā mums tur lāga nebija vietas.
Man gan, protams, ir visas iespējas tagad papriecāties par sevi spoguļa priekšā un uz 43. dzimšanas dienu - deja vu! - diemžēl konstatēt, ka nu nē, laikam atkal vajadzēs vilkt ko citu.

palūdzām chatgpt jauneklīgu dzejoli

Ziemassvētki ir lit
Sniegs ir drip
Vaibs ir fine

Sigma gaismu nes
visiem ir liels prieks

Beidzot noskaidroju, kas smird rezerves guļamistabā. Ne stipri, bet specifiski.
Supercentīgais un jaudīgais robots aizstūmis kaķa bļodu dziļi stūrī. Pilnu bļodu. Droši vien pirms nedēļas vai divām.
Nu vismaz labi, ka tā nebija kāda nosprāgusi pele.