mapats šito toč vairs neskatās

olympique

nedēļas laikā esmu dzīvajā dzirdējusi:
Juuk
Aptiekas bēru ansambli
Bērnības miliciju
Židrūnu
Aston kais

braucot mājās no Cēsīm, nezkāpēc izvēlējos kratīties pa drausmīgo Raunas ceļu. nesen bija lijis un strauji nokritās temperatūra. ceļš bija kapota augstuma garaiņu, kas tvaikoja no dienā uzkarsušā asfalta, apņemts. visu laiku svīda ciet vējstikls. brīžiem krūmmalās spīdēja nezināmu zvēru acis. kratījos, skaļi klausījos Vismaz trīs vārdus un domāju, ka iespējams tāds varētu būt ceļš uz elli.

jūs esat cilvēces labākā versija

olympique

Šodien apmēram 4 stundas runāju ar dzīvokļa biedreni un labāko draudzeni par tēmu, kā noticēt savai intuīcijai, beigt prasīt ekspertu viedokļus par lietām, kā rast drošību, balstoties uz saviem lēmumiem.

Dzīvē pienāk brīdis, kad Tev ir daudz, ko zaudēt. Ir bailes, kā pareizi ieguldīt savu naudu, laiku, veselību, uzmanību.

Tāpat kā ar bērniem citās jomās, vienīgais ceļš ir mēģināt un dokumentēt rezultātus.

Cilvēki kļūdās, taču mācās no kļūdām, ja ir saprātīgi.

Dienasgrāmatas rakstīšana ir viens no atskaites punktiem.

Cits ir draugu satikšana, kuri Tevi redz reizi mēnesī vai retāk. Prieks ir pārejošs, laime un miers ir nolasāmi sejā uzreiz.

"Laime nāk no iekšējā kompasa, savas sirds, intuīcijas mērķu piepildīšanas.

Sabiedrības gaidas rauj cilvēku uz visām pusēm, un ir vajadzīgs spēcīgs mugurkauls, lai darītu to, ko Tu vēlies, nevis sabiedrība. Ja sabiedrība Tev nepiedāvā nodarbošanos, profesiju, kas Tevi dara laimīgu, Tev pašam/ai ir tā jārada. Jāreklamē, jāpiedāvā un atradīsies cilvēki, kas to novērtēs, ja arī Tu pats/i to novērtēsi.

Tā ir Tava atbildība par savu dzīvi, to vadīt no iekšienes, uzklausot savu sirdsbalsi. Atjaunot saikni pašam/ai ar savu dvēseli ir tas, kas cilvēkiem, kas ir gadiem ilgi pavadījuši laiku pie ekrāniem, var palīdzēt. Izdegšanu rada nevis pārstrādāšanās, bet bezjēdzīga darba darīšana."

Nepatīk vakaros kaut kur braukt. Braucu ar autobusu uz laukiem, bet pēc dienas darbā jūtos galīgi piekususi. Gribu ērtajā gultā gulēt, bet gan jau ka nevarēšu, jo brālis ar draudzeni arī būs un tā ir normālākā divguļamā gulta laukos.
Braucu cauri Gulbenei, te kaut kāds pasākums.

"Ieskats dzīvošanas mākslā" jeb autora secinājumi pēc gandrīz 20 gadus ilguša radīšanas un komunikācijas posma noslēgšanas.


Sākšu šo ierakstu ar diviem būtiskiem secinājumiem par dzīvošanas mākslu, ko tagad esmu pietiekami kompetents izdarīt. Pirmais, dzīvē visgrūtāk ir pārtraukt darīt kaut ko, ko tu mīli, kas tev sanāk un ko novērtē citi. Tas ir kā izraut sev
sirdi. To nedrīkst darīt, ja nav nekā ekvivalenta vai lielāka, ko likt vietā (paldies Dievam, ka man ir).

Šo pieredzi, šo unikālo skatu punktu, no malas aptvert ir neiespējami. Iztēloties var, bet izjust nē. Esmu tik nenormāli lepns, ka man dzīvē bija dota iespēja to pieredzēt. Saprotams, gadiem ritot, bija grūti - katrs savā mākslas kopumā esam tik atšķirīgi, ka ik pa laikam sanāca nedaudz noberzties, apbružāties nesaskaņoto enerģiju un nenorūdīto personību dēļ, taču ideja pār Kaut Ko Lielāku Par Pašu Tevi viedos prātos vienmēr prevalē. Tāpēc pastāv civilizācija. Mēs savām rokām uzcēlām un pēc tam nojaucām mazu, bet izkoptu pasaulīti.

Otrais secinājums (šeit arī kristalizējas gandrīz divu desmitgažu darba patiesie lauri) par iespēju ilgā posmā realitāti pieredzēt ar citu percepciju. Dzīvē jebkurš jauns, unikāls skatu punkts uz sevi un citiem ir lielākā vērtība, ko vari pieredzēt. Sekas tam ir vara pār sevi un ikdienas gaitu - spēks, kas iesūcas līdz kaulam un, ko apzinoties, tu vari just metastazējamies katrā tavā šūnā, plūstam cauri tavai būtībai. Caur šo spēku tava pamatvibrācija tiek nostiprināta un, ja tu to tā padziļināti apzinies un pats ikdienā piestrādā, lai rūpētos par savu apziņas ievirzi, domāšanu, leksiku, (nepieļaujot to, lai tava apziņa tiek piesārņota ar ikdienas triviāluma mēsliem)- tu topi teju nesatricināms. Cilvēku saskarsmes nianses tevi vairs nesatricina.

Par ko kautrēties? No kā dzīvē baidīties? Ko par mani padomās kāds garāmgājējs? Vai draugs? Vai tiešām kāds saprātīgs cilvēks analizē ikdienā šos jautājumus? Ja jā, lūdzu, lūdzu, uzrunā viņu un palūdz, lai viņš to pārstāj darīt. Savas zelšanas zālājā tu pats esi karalis. Un, ja tev tiešām kāds cilvēks ir draugs, viņš radīs efektīvu risinājumu, kā tev likt noprast, ka tu pārkāp, piemēram, viņa robežas, vai rīkojies, piemēram, necienīgi vai negodprātīgi. Īsts draugs tev palīdzēs. Taču nevar palīdzēt nevienam, kurš nav uzsācis palīdzēt sev pats.

Ikdienas mazās emocijiņas tevi tāpat mazliet apbružās pieredzes gūšanas ceļos, bet tas viss ir sīkums, un, kad tu to apzinies, tu uzreiz sāc smieties - haha, atkal es pavilkos uz kaut ko sīkumainu, kas no manis atņēma nevis man piešķīra (Ko? Emociju, vibrāciju, negāciju, vienalga). Bet es jau pats biju vainīgs, jo neviens cits nekontrolēja mani - es pats esmu atbildīgs par katru savu ļaušanos emocijām. Neviens cits pie tā nav vainīgs, pat ne provokators. Neviens notikums, neviena provokācija. Jo neviens cits nav mans meistars. Emociju nostumšanas malā meistars. Meistars darbā ar savu izjūtu kontroli un virzīšanu.

Rodot un nostiprinot sevī šo apziņu, tu rodi risinājumus, kā kāpt pāri šādām situācijām, kas tevi izspiež garīgi. Un, ja tām nevar pārkāpt, tu rodi veidu, kā netikt satricināts. Man tā ir abstrahēšanās no savas iztiektās emocionalitātes, distancēšanās no tās personības šķautnes, kas ir tavs personīgais dzīves Lietuvēns. Mūžīgais dīdītājs. Tā ir sevis de-emocionalizēšana. Jo ja tu realitāti uztver un reflektē caur emocijām nevis domas skaidrību, tu pieredzi vien realitātes atblāzmu, atspulgu, kas ir spoguļojies cauri tevis paša piešķirto nokrāsu. Un tā nav precīza informācija. Tā ir aizspriedumiem un mākslīgām nokrāsām pilna info.

Tev jāparūpējas par to, lai neviens un nekas no tevis vairs nekad neatņem, nedodot kaut ko tikpat vērtīgu pretī (saprotams, pretī var dabūt arī pēc ilga laika; visam nav jānotiek uzreiz). Ja tu esi radītājs (jebkā - māksla, objekti, sajūtas, noskaņas, kaut vai izkopta seksualitāte/kaisle), tad viss, ko tev atliek darīt, ir izvirzīt sev uzstādījumu, ka tu vairs nekad neko nevienam nedosi, ja vispirms netiks nodibināta abpusēja skaidrība, izpratne, vienošanās. Tavas emocijas ir dārgums - ar tām nevajag mētāties. Jā, tu nostādi savas personīgās robežas un tas, kurš tās nav spējīgs tās cienīt, nebūs vairs tavas uzmanības vērts. Tik vienkārši. Tu sāksi izgriezt no savas realitātes tos cilvēkus, kuri nav spējīgi nodibināt abpusēju cieņu. Caur šādu uztveri tu vari dzīvē darīt jebko, bet beigu beigās tu katru dienu noslēgsi ar apziņu, ka tu dzīvo ar kaisli un mīlestību, un ka šodien nepiedzīvoji kārtējo lielo vai mazo emocionālo satricinājumu.

Saprotams, ka viss augstāk minētais nav vien grupas noslēguma pieredzes sekas, bet ilggadējs darbs ar sevi. Konstanta cēlonības analīze, komunikācijas un info plūsmas varas apziņa. Taču man šobrīd ir iespēja izmantot šo milzīgo enerģētisko platformu, kas uzcelta, noslēdzoties šim posmam, un es to izmantoju, lai parunātu tieši par šiem realitātes aspektiem. Par būšanu sevis paša meistaram. Jo, ja tas nebūsi tu, tad pār tavu prātu un emocijām valdīs kāds cits - tavas pagātnes traumas, korporācijas X, Y vai Z aģenda, kas tavā ikdienā ielaužas cauri neskaitāmajiem virtuālajiem ruporiem tavos Netflix seriālos, interneta fīdā, u.c.

Neviens vairs tavu vibrāciju nemēģinās forsēt, jo jutīs, ka tā ir pārāk izteikta, izkopta un spēcīga - ka lai to forsētu, ir nepieciešama daudz lielāka enerģija. Un tu vairs nekad nebūsi tieši tas cilvēks, kuru citi pazina un runāja, teiksim, pirms 5-10 gadiem. Jo galu galā - vai tu visu dzīvi vēlies dzīvot, vadoties pēc savām pagātnes traumām? Reflektējot cauri tām tagadni? Bet tas taču vairs neesi tu! Tad saņemies, pārstāj baidīties no sevis, no tiem mazajiem satricinājumiem, un sāc beidzot sevi ķidāt. Jo pretēji nodibināt skaidrību nav iespējams. Un bez skaidrības nav apzināšana. Un bez apzināšanas nav vara.

Ja ieinteresēju, iesaku sākt ar to, ka tu sadali/nodali dzīves telpas. Viena telpa darbam, cita priekam. Viena domāšana darbam, cita priekam. Viens Es darbam, cits priekam. Būtiski ir nodalīt virtuālo realitāti no fiziskās. Nedod virtuālajai videi neko no sevis. Ja kāds tevi izaicina - ignorē vai smejies. Ignorēšanā ir vislielākā vara internetā. Internets ir realitātes atspulgs, tāpēc iet tajā ar patiesu izjūtu ir idiotiski - tu vienkārši atdod sevi, nedabūjot neko pretī. Ja tu ignorē internetā, tu paud vislielāko varu - tu neleģitimizē sava trigera autora vārdus, nedod viņam platformu.

Vienmēr būs kāds, kurš dzīvē un, sevišķi, netā alks atņemt tev pašcieņu. Iesaisties tikai tādā komunikācijā, kas tiek nodibināta uz savstarpējas cieņas un sapratnes pamata. Nospraud robežas un sargā tās. Centies dzīvē rast par jebko pēc iespējas vairāk skatu punktus - uzrunā pazīstamus un nepazīstamus cilvēkus, uzdodot viņiem jautājumus par viņu redzējuma niansēm. Bagātini sevi ar šo informāciju līdz sasniedz to stāvokli, par ko runāju šajā ierakstā - stāvokli, kur tavas pašcieņas ģenēze ir kļuvusi automātiska.

Noslēdzot, apzinos, ka runāju par lielām tēmām ar ļoti vieglu garu un ka patiesībā šī tēma ir daudz dziļāka un niansētāka par manis aptverto. Taču es neesmu spējīgs tik augstvērtīgi grupēt savas domas vārdos, lai šo visu ietērptu daudz nopietnāka teksta ietvarā. Man trūkst šīs esenciālās pieredzes, lai to spētu. Vien ceru, ka kādreiz sev pats dāvāšu šo spēju.

Akcenti izvietoti, robežas nospraustas, tagad tikai atliek rūpēties par savas pamatvibrācijas stabilitāti un zelt. Lai sokas!


P.S.
Ja tev ir kādi jautājumi, komentāri vai vienkārši vēlies parunāt, raksti uz u.ulvis@gmail.com - ciba jau sen nav vieta nopietnu tēmu ķidāšanai, pateicoties tam skumjajam bērnišķīguma un brieduma neesamības garam, ko noteikti cilvēki te bazūnē kā tādu reliģiju.

Atceros, ka kādreiz - kad es vēl mācījos Jelgavā - mums bija obligāti jābūt arī kaut kādiem kredītpunktiem fizkultūrā. Tur bija dažādas izvēles - es aizgāju uz aerobiku un regulāri uz to arī gāju - nemēdzu kavēt. Bet sazin kādā sakarā pēc mēneša mūsu programmai to aerobiku nogrieza nost. Toreiz es biju jauna, dumja un atstāju šo jautājumu pašplūsmā, līdz pienāca sesija un vajadzēja iet dabūt ierakstus grāmatiņā. Nu tā es arī aizgāju pie tās aerobikas pasniedzējas un viņa lika man zālē noslaucīt putekļus aktu zālē no radiatoriem. Es paņēmu lupatiņu un sāku to darīt, kad pienāca kāds treneris un runājot ar viņu kaut kā slikti izteicās par mani - sliņķe vai kaut kā tamlīdzīgi. Bet tā trenere teica - nē, viņa ir laba meitene, mums te nesaprašanās sanāca. Un es apraudājos (jo, protams, es apzinājos, ka es biju tā sliņķe, jo biju to jautājumu atstājusi pašplūsmā). Bet tā pasniedzēja bija tik laba, ka atļāva man turpmāk iet uz aerobiku kopā ar pārtikas tehnologu grupu. Un, protams, es nācu regulāri un nodarbības nekavēju.

Vismaz man ir izkristalizējies, ko es gribu darīt. Un tas jau ir daudz.

Līgu pH3 fanus (var nākt arī nefani un par tādiem kļūt) aicinu 1. augustā uz KKC. mēs kaut ko diezgan pēhātrīsīgu džemosim ar smalku franču video mākslinieku Vincent Moon.
būs K ar giču un pedāļiem, Ieva ar flautu un pedāļiem, Uguns Guntis ar didžu un laikam arī pedāļiem un Līgas ar balsīm un kkādiem žvadzināmajiem.
kas un kā tur būs man joprojām vispār nav skaidrs, bet tajā mikromēģī, kas mums vakar bija (bez Vincenta), bija visai noizīgi.
https://www.facebook.com/events/2379570158902238/

Šodien patiešām arī atnācu uz darbu un darbojos ar tām atskaitēm. Bet nu noskaņojums kopumā ir labs - visādā ziņā - labāks, nekā pagājušajā gadā, kad es savā dzimšanas dienā aizgāju uz frizētavu (bet izrādījās, ka manas frizieres nav, tāpēc mani visai štruntīgi safrizēja cita).
Šodien man darbā vismaz puķītes uzdāvināja, es savukārt kolēģes sacienāju ar kūku, ko no Lido atveda Bolt kurjers (mēs visas esam nokrautas ar darbiem, tāpēc tāda pasēdēšana nesanāca, bet bija labi tāpat). Varbūt arī tāpēc, ka man šobrīd vistuvākās attiecības ir tieši ar kolēģēm - manu priekšnieci un kabineta biedreni. Viņas ir tiešām foršas - atbalstošas gan darbā, gan vispār.

Pats svarīgākais cilvēks, no kura vajadzīgi vēlējumi, esmu es pati. Lai es būtu darbīgā un aktīvā noskaņojumā. Lai man šajā nākošajā dzīves gadā izdodas pavirzīt uz priekšu savas radošās ieceres. Lai izdodas tikt pie sava mājokļa. Lai es pati sev vairāk patiktu un dzīvotu mierīgāk.

diezgan tīņcienīgi iekritu uz vienu vīrišķi, jo viņš manai kolēģei atzinās, ka es viņam ļoti patīkot. sūdi tādi, ka viņš nerunā angliski. ja arī tas deits kādreiz notiks, tad ar gūgles transleitu. nu, vai arī oldskūlā ar vārdnīcu padusē :D

citās ziņās - izbeidzu trenerattiecības ar savu serbu treneri. veselu gadu notrenējos ar viņu. nesasniedzu gluži rezultātus, kādus gaidīju. bet ir krietni labāka forma, ir spēciņš un izturība, ir svars nost. patrenēšos kādu laiku savā nodabā, paralēli grupu nodarbībām, tad uz rudeni skatīšos citu treneri apņemt. it kā jau bišķi aizrunāju vienu muskuļotu cukurdupsīti, pie kura pagaidām uz grupu nodarbenēm eju. viņš mani ļoti labprāt trenētu, tā viņš man teica. un nebūs uzmanības novērsiens, jo cukurdupsītis laimīgi precējies ar tādu pašu cukurdupsīti.

Neviens negaidīja, ka atnāks ap 600 cilvēku. Negaidīju arī, ka cilvēki tā raudās. Un ka teiks tik daudz labus vārdus. Pašam nobira prieka asaras pirms spēlēšanas, no improvizētā beksteidža klausoties burvīgos BM. Pārāk skaistas atmiņas. Un pārāk labi skanēja.

Viņš bija nobriedis beigt tērēt savu laiku izklaidēm. Viņa bija gatava mācīties. Apmācības bija intensīvas. Fiziskie treniņi divreiz dienā, telepātijas treniņš, gaišredzības treniņš. Dzejas rakstīšanas meistarklase.

Viņai bija jābūt daudz izglītotākai par princesi. Sagatavotai kāpt kalnos, izdzīvot mežā un risināt dažādus rēbusus rogaininga sacensībās.

Pa vidu viņi kopīgi gatavoja ēst un brauca ar tandēma divriteni lielā ātrumā pa šosejas velosipēdu trasi.

“Lieto to ikdienā, vai tas atrofēsies” ir lozungs, kas pieprasa uzturēt možu saprātu, garu, disciplīnu, asu redzi un atjautību.

Kāpēc tas viss? Jo mums patīk darīt lietas, kas ir aizraujošas, kas dzīvi dara dzīvu.

Viss bija pakārtots garīgajai attīstībai. No rīta meditācija, noskalošanās kontrastdušā, vingrošana, tēja. Pēc tam darbs, satvisks ēdiens un pastaigas pusdienlaikā mežā.

Pēc darba treniņš - jāšana ar zirgiem, batuti, skriešana pa mežu, peldēšana, boulderings.

Pēc tā došanās mājās, otrā duša, vakariņu pagatavošana, brīdis garīgajai literatūrai, otrā meditācija. Ejam gulēt ap 23.00, ceļamies ap 7.00.

Tajā visā konsultācijas ar cilvēkiem, dažādu dzīvesstāstu piņķerēšana vaļā no likteņa pinekļiem. Cilvēku motivēšana un iedrošināšana gribēt un varēt vairāk. Pašdisciplīnas kā laimes burkāna audzēšana un sēklu nodošana tālāk.

Mums abiem ir privātprakses katram savā jomā. Mēs nelietojam vārdu “perfekts”, jo tas aptur augšanu. Augšana ir strauja, ātra, pastāvīga, dažos brīžos augļi tiek nogriezti, tad var svinēt un doties tālāk.

Darbs ar cilvēkiem ir interesants. Cilvēku mūsdienās ir palicis maz. Biorobotiem mūsu pakalpojumi šķiet šarlatānisms.

Tu prasi gaismas skolotājiem: “Parādiet, kā es varu sevi mīlēt vēl vairāk? Kas man jādara?” Viņi parāda, un katru reizi ir “Wow” sajūta.

Divatā ir pozitīvo emociju pārnese. Mājās atnāk viens tāds pārlaimīgs, otrs vēl galvā šketina klientu pinekļus, pirmais paņem
un sāk skandēt odu otrajam, abi sāk smieties, un viss sastājas kā akrobāti uz vienas kājas augstu gaisā – stabili, droši.

Mēs mūs mīlam. Mēs rūpējamies viens par otru. Mēs pelnām viens par otru. Mūsu laime ir mūsu tautas laime. Mūsu tauta ir balti, krīvi, vaideloši, mēs radām jauno klasiku.

Apmācības notiek visu laiku. Ir par maz zināt un just, vēl ir jāprot runāt to cilvēku valodā, kas pie Tevis atnāk. Jāprot uztaustīt tos slāņus, kas viņiem jau stabili, lai uz tiem būvētu ko jaunu. Jaunus savienojumus smadzenēs, uzvedības modeļus, ieradumus.

Beznosacījumu mīlestība baiļu vietā. Materializācija trūkuma vietā. Sadarbība skaudības vietā. Uzslavas aiz muguras kritikas vietā.

Visu, kas sabiedrībā apgriezts kājām gaisā, mēs griežam atpakaļ tagad. Visi, ko mēs redzam, ir vai nu potenciāli sabiedrotie, vai potenciāls resurss, izziņas, kā dzīvot vēl labāk.

Visu mēs piepildām ar rūpību, uzmanību, gādību, pacietību, laimi. Visur ielīst gaisma. Vai vismaz tiek norauts tumsas plīvurs pār šo Zemi.

Divi cilvēki, vīrs un sieva, savienība, jauda, laime un darbs. Ar četrām rokām var paveikt tik daudz. Ar četrām ausīm var sadzirdēt vissīkākās skaņu pārmaiņas dziļajā klusumā.

Bija miers, miers, un pēkšņi Tu jūti - “Ir īstais brīdis iemest zelta gabaliņu ezerā. Tas rada viļņus visā pīļu dīķī”. Īstā brīža sajušana prasa vakuuma dzirdi, kura jūt smalkas kustības augstajās sfērās.

Divatā mums ietaupās resurss par visu. Prieka ir vairāk, miera ir vairāk, Tu palīdzi man izskaidrot to, kas mani uztrauc, tāpat kā es Tev izskaidroju nianses, ko Tu esi palaidusi garām.

Katram savs lācis uzkāpis uz ausīm. Mēs ejam pie šiem zvēriem, tos samīļojam, pabarojam ar dabīgu medutiņu, un tie lēnām atkāpjas. Tā vietā, lai cīnītos par teritoriju mūsu dzirdes laukā.

Kad es atceros no rīta, ka esmu Tev blakus pamodies, ka Tu otrā istabā jau aud, klusi klab stelles, taču siltums blakus gultā vēl palicis, kad es atceros, ka man jādodas vārīt Tev otrās brokastis, jo
tā esam norunājuši: “Kurš pamostas otrais, vāra otrās brokastis”, es atveru logu, ielaižu svaigu gaisu, pabaroju mājdzīvniekus un dodos uz virtuvi.

Ko Tu ar labo roku iesāc, to es ar kreiso pabeidzu. Tāpēc ir svarīgi trenēt abas rokas visu laiku. Var spēlēt klavieres, galda tenisu, badmintonu, rakstīt.

Vai Tu vēlētos šo dienu vienatnē? Es dodos prom uz laukiem, uz mežu, ogās. Tu paliec un lasi pie loga uz pļavu. San sienāži.

Pirms gulētiešanas ēdam mellenes ar medu. Lina gultas veļa, vīgriežu tēja, logs uz Dabu pa nakti vaļā. Pie kājām saritinās kaķis.
Blakus guļ suns. Visi grib ar mums būt kopā, kad uzausīs rīts.

sirds ir milzīga, tur mierīgi saiet iekšā visas pretrunas

Jā, rīt tiešām atnākšu uz darbu. Varbūt ne gluži no paša agrā rīta, bet drusku vēlāk. Nevaru pagūt visu izdarīt. Ko šādu vispār neatceros ļoooti sen piedzīvojusi.

Un konstatēju vienu lietu - man pēc bērna piedzimšanas ir bail no ātruma, braucot ar auto, var gadīties, ka vienk. dzīvot gribas, jo ziņās par CSN tikai līķus skaita uz ceļiem.

Pirmo reizi pa diviem gadiem uzvilku kleitu, kuru man kaut kas un caur kaut ko atdeva, pirmo reizi maiss der ideāli, moderns maiss, un dodos uz kapiem glabāt pelnus. Vismaz nav karsti😊

Nu ko es pēdējā mēneša laikā izlasīju.

Anšlavs Eglītis, "Lielais Mēmais",
Donna Tarta, "Ciglītis",
"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jaunais Rīgas teātris",
Brins-Džonatans Batlers, "Pasažieris".

Viss patika.

Trenējos 6 mēnešus. Kopš 2024.gada janvāra. Pa labi pamatturnīra trešā vieta Madara, tad pirmā vieta Raimonds, otrā Vladislavs, ceturtā Kaspars.

Apraksts no turnīra direktora:

"Double in formāts nepiedod kļūdas ne tikai lega beigās, bet bieži arī sākumā. Par to Edgars pārliecinās uz savas ādas, pārāk lēni iesākot legu, kas ļauj Jevgēnijam tikt pie spēles pirmā lega ar krietnu atstatumu punktos.

Jau otrais legs varēja kļūt par pēdējo, bet Jevgēnijs aizmet garām mačbultas, kamēr Edgara šautriņa lido nepieciešamajā D8 sektorā un panāk izšķirošo legu.

Pēdējā legā abiem spēlētājiem ar pirmo piegājienu izdodas iesākt legu un pēc 18 šautriņām Jevgēnijs skatās uz 58 punktiem, bet Edgars uz 40 punktiem. Ar trīs piegājieniem pie dēļa izrādās par maz, lai Jevgēnijs izmantotu sava lega sākuma priekšrocības. Edgars tiek pie kārotā dubultā un pirmo reizi tiek pie Teapot turnīra uzvarētāja goda!"

http://dartsriga.com/2024/07/rihards-vosulis-grigulis-raimonds-zunda-un-edgars-efeja-kroneti-par-sis-nedelas-pepsi-darts-turniru-cempioniem/