19 Oktobris 2017 @ 15:24
 
oh, welll

A recent study now raises the possibility that sleep could be affected by the degree to which someone feels like their life is purposeful or meaningful. /.../ found that people who reported having a greater sense of purpose in life also reported getting better sleep – even when taking into consideration age, gender, race, and level of education.

šeit
Tags: ,
 
 
 
19 Oktobris 2017 @ 14:42
#metoo  
Un kas mani tā visa sakarā visvairāk traumēja nebija pats gadījums, bet apkārtējo attieksme. Burtiski novērsties, kad es stāstu, un uzvesties tā, it kā man nevajadzētu to stāstīt. Jā, nebija loceklis vagīnā, nebija, bet pirksti tur bija gan, un es jutos ļoti aizskarta un traumēta. Bet visi, kam es stāstīju - jā, diemžēl visi, pilnīgi visi, taisīja to dīvaino sejas izteiksmi un skatījās sienā, jo tas bija pazīstams cilvēks. Centās attaisnot visiem spēkiem, teica, ka gan jau es izprovocēju, ka varbūt es ne pārāk labi atceros, ka tas jau nekas tāds nebija, vairāk joks un nesaprašanās. Iemesls - es sastingu, zaudēju valodu, kad pēc viena "nē" tika turpināts, un to no manas puses apkārtējie uzskatīja par piekrišanu. Biju tādā šokā, ka fiziski nespēju neko izdarīt, jutu, kā iekšā ir kliedziens, bet viņš nespēj izlauzties. Kad pēc brīža šausmu tas izdevās, tiesa, klusi un vārgi, un kad spēju sākt vicināt rokas, tad tiku vaļā. Tomēr manas robežas tika traumatiskā veidā pārkāptas, un tas, ka neviens negribēja to uzskatīt par aizskārumu, traumēja vēl vairāk, jo es zinu un atceros pilnīgi skaidri, ka es teicu "nē, pārstāj, liec mani mierā!" vai kaut ko tādu. Kad par to bija ņirdziens man sejā, es tiešām zaudēju spēju kaut ko iebilst. Vai tā ir mana vaina? Jā, protams, man vajadzētu būt stiprākiem nerviem, man vajadzētu būt līdzsvarotākai, man būtu vajadzējis to un šito, bet tam otram cilvēkam gan nevajadzēja neko, tā visa bija tikai mana vaina.
Ja es būtu apvainojusies un pārtraukusi kontaktus ar visiem, kam es mēģināju izstāstīt, un kas skatījās sienā ar to noraidošo izteiksmi, es būtu palikusi pilnīgi viena. Tāpēc es piedevu, bet tā noraidījuma un izsmiekla sajūta ir palikusi.
 
 
19 Oktobris 2017 @ 14:32
 
kā lai beidz dzert tik daudz alu?
 
 
19 Oktobris 2017 @ 14:29
 
kāpēc latviešiem liekas, ka laba maltīte ir bijusi tad, ja esi pārēdies?
 
 
19 Oktobris 2017 @ 13:37
 
 
 
19 Oktobris 2017 @ 13:32
laba dziesma  
https://www.youtube.com/watch?v=yG96RttfZtM
 
 
19 Oktobris 2017 @ 13:11
translācija  
1. Es esmu sapratusi, ko nozīmē small-talk (banalitāšu apmaiņa), vismaz ko tas nozīmē man. Vai pat ne small-talk, vienkārši runāšana par kaut ko, kas visiem iesaistītajiem ir relatīvi vienaldzīgs, vienkārši kopīga agenda, lai dabūtu kaut kādu cilvēcīgu saskarsmi. Joki, trivialitāšu apmaiņa, vienkārši padalīšanās ar ikdienu. Reizēm no tādām sarunām, protams, izaug arī kaut kas, kas tiešām saista un iegūst lielāku nozīmi. Man tas nozīmē to, ka tu man patīc kā cilvēks, es vēlos uzlikt savu best self, censties un neapgrūtināt tevi ar drūmu šņagu. Reizēm man pat šķiet, ka tie nav vārdi, tie ir kodi, ar kuriem mēs apmaināmies ar savstarpēju pieklājību. Ne jau, ka man šķiet, ka visus tik ļoti ietekmē tas, ko es varētu sacīt, jo katrs taču pārsvarā tāpat ir pārņemts ar sevi, un pārsvarā cilvēki, īpaši labi draugi, ir tikai priecīgi par izrādītu uzticību un viņu rūpes ir sirsnīgas un nesamākslotas. Un tomēr, lai arī man nereti tas small-talk ir nozīmējis ļoti daudz, tas ir arī radījis izolētības sajūtu. Un nav pat tā, ka man būtu ko teikt. Visās tajās situācijās, kad licies, ka vajag break down and let it all out, es esmu atdūrusies kārtējo reizi pret to punktiņu smadzenēs, kas monitorē mani un skeptiski jautā: "Kāda no tā jēga? Tev taču tāpat nav ko teikt. Gribi vienkārši klausīties savā balsī, kas repetatīvi atkārto trulas, visiem pazīstamas pārdomas par to, cik ļoti besī tā bezspēcības sajūta pret to šņagu krūškurvī, kas laiku pa laikam, kad neesi sevi pietiekami nodarbinājis vai ar kaut ko aizrāvies, izlien priekšplānā no pavadījuma un atgādina, cik viens tu esi? Fuck that." Bet citreiz - tagad, piemēram - ir vēlme to punktiņu pasūtīt dirst un, pārfrāzējot Bredberiju, atzīt, ka es vienkārši vēlos, lai kāds dzird visu, kas man sakāms - un ja es runāšu pietiekami ilgi, varbūt tajā pat iezagsies jēga.

2. Man ir apnicis būt "gruzīgajai meitenei", ko drusku apbružājusi dzīve, taču kuras maigais cinisms tāpat pilnībā nenoslēpj to pārlieku jūtīgo un tamdēļ nestabilo sērdienīti, taču es nezinu, kā mainīt šo naratīvu. Es domāju, ka tā noteikti būtu superīga dzīve, kurā es spētu uzņemt atraidījumus ar cieņu, nesasaistot to ar savu pašvērtību; tas būtu forši, ja es būtu pašpietiekama funky manic pixie, kas dzīvo savā nodabā un priecājas par katru, kas šajā nodabā ieklīst, taču nepārdzīvo tad, kad aizklīst, jo neko taču nevajag uztvert personīgi - katram ir pašam savs stāsts. Es nesen sacīju kādam cilvēkam, ka vēlos, lai viņš ir laimīgs, un ka es cienu viņa izvēles, un varu tikai novēlēt, ka viņam kādā citā izdosies atrast to, ko neatrada manī. Tas ir šausmīgi, cik lielu spēku man prasīja apspiest vēlmi kliegt: "Tu esi fucking retarded, pieļaujot šo milzīgo kļūdu un padodoties uz kaut ko, kas varēja un joprojām var būt kaut kas milzīgs un skaists, un maģisks, un ej nahuj ar saviem reasons, es vienkārši zinu, ka man ir taisnība." Un man ir kauns par to, ka man ir kauns, ka es tā jutos.

3. Man ir problēmas izveidot jēdzīgas un veselīgas attiecības ar romantiskiem partneriem. Varbūt tas datu apjoms, ko varu analizēt un kuram uzlikt skaistu filtriņu noapaļotiem stūrīšiem, nav liels, taču tendences pastāv. Pirmkārt, man vienkārši reti uz kuru pa īstam stāv. Man skauž tie cilvēki, kas spēj apsvērt ielaišanos ar katru trešo personu, kas ienākusi viņu dzīvē un piedāvājusi patīkamu kompāniju. Man patīk cilvēki, bet problēma droši vien slēpjas tajā, ka neesmu pārāk lielā sajūsmā par sevi. Ja rodas kaut mazākie aizmetņi veselīgām attiecībām, mana safanošānās noplok, jo, pārfrāzējot Džulianu Kasablanku, ja tu gribi būt ar mani, tad, draudziņ, tev nav viss kārtībā ar galvu.

4. Es esmu ļoti iedomīga, un man ir daudz kompleksu. Es arī esmu radikāla agnostiķe (tas tikai, lai saprastu, ka pretrunas caurvij visu, kas ir ienācis manā prātā). Es zinu, ka esmu above average prātīga, es zinu, ka man ir above average gaume. Es zinu, ka es varu būt fun. Es zinu, ka es neesmu visglītākā meitene telpā, bet es zinu, ka es esmu pišama. Es gribētu sev izdauzīt visus zobus un ielikt vietā pērlītes, es gribētu sev transplantēt ādu, lai uz tās nebūtu neviena paša pretīga izsituma vai virsādas dzimumzīmju, es gribētu uztaisīt nose job, un lai man ir staltāka stāja un vairāk muskuļu. Es gribētu, lai izbraukt cauri ar roku maniem matiem būtu tāpat kā paglaudīt sermuliņu; es gribētu, lai mana elpa vienmēr smaržo pēc meža zemenītēm. Es gribētu, lai es nekad nerunāju huiņu, nekad negruzos, nekad neapgrūtinu. Spēju nolasīt vissmalkākos mājienus, lai īstajā brīdī gan atpistos, gan piepistos. Es gribu būt tāda, ka lieto izsaukuma zīmes un pavelkas uz jebko. Es gribu, lai man nav bremžu, bet ir labs balanss. Man ir kauns, ka es to gribu. Es saprotu, cik tas ir fucked. Bet es arī saprotu, kāpēc no one wants to be around when the laughter stops. Es esmu liela, ego-centrēta čerņa, kad noskrāpē aizsargkārtu.

5. Es gribu biežāk rakstīt latviski, lai neviens man vairs neļečītu par manām sakropļotajām konstrukcijām. Es jūtu, kā šī valoda no manis slīd prom, taču vietā cita arī nenāk.

6. Cik daudz no sava laika es esmu padirsusi, sastingsot bailēs. Kad pienāks tā diena, kad visi redzēs, ko tad viņi redzēs, ja es nespēju atrast fokusu un kaut ko arī izdarīt? Esmu augšā jau no pusseptiņiem rītā, lielāko daļu no šī laika aizvadījusi, blenžot griestos. Pat ne ekrānā, bet gan motherfucking griestos. Pohuj, uztaisīšu kafiju.
 
 
19 Oktobris 2017 @ 11:23
+ par vardarbibu  
man daudz aktuālāka ir tā vardarbība, kas tiek darīta ar "mīlestību" , vai nezināšanas dēļ, vai tāpēc, ka savādāk neprot, vai tāpēc, ka cilvēks ir tik greizs... Tā vardarbība, pēc kuras nav zilu acu un izplēstu matu, un pat īsti nevar formulēt, kas notiek, bet gribas raudāt... vai ēst, un saldumus...
 
 
19 Oktobris 2017 @ 11:22
 
nezin kāpēc man ir tendence, sākoties aukstam laikam, iziet ārā svārkos. srsly, apmēram divas reizes gadā sadomāju uzvilkt svārkus, un uzreiz - tadā - neaizmirsti arī garu mēteli klāt.
 
 
19 Oktobris 2017 @ 10:59
un par metoo, vai kā tur pareizi  
Saskumos, jo visu mūžu man licies, ka esmu vīriešu neievērota, negribēta, nevajadzīga. Un tagad padomāju, ka neviens mani pat izvarot nav mēģinājis, ne kā savādāk uzbāzties. Nevajadzīgā. Negribētā. Kārtējais apstiprinājums.

Vissmieklīgākais, ka jā, kopš uzzināju par šito metoo, staigāju apkārt un domāju, ka, fū, paldies dievam, man neko tādu nav nācies piedzīvot!! Un tikai šorīt no rīta pēkšņi kā pa pieri - aha, bet kā tad toreiz Lietuvā?? Izvarot gribēja "draudzeni", ar kuru biju kopā. Es atkal biju liekā, kas varēja iet. Es nekur negāju. Draudzene nepiekrita "izvirzītajām prasībām". Mēs aizstāvējāmies, mēs izkāvāmies, mēs atbraucām mājās ar zilām acīm un šķipsnām izplēstiem matiem, abas, bet mēs atspārdijām to čalīti. Mācība, ko guvu - pat viens nīkulīgs čalītis ir stiprs, un viena sieviete fiziski nevar "uzvarēt". Divas var.

Tagad prātoju - kāpēc to neuztveru kā baigo traumu?? Vai tāpēc, ka mērķis nebiju es?? Vai tāpēc, ka aizstāvējāmies, nevis piekritām?? Vai tāpēc, ka traumas nebija "smagas"? Vai tāpēc, ka mana psihe pieradusi visu slikto izmest ārā, un aizmirst?? Aj, aj, būs jārok dziļāk, jāparakājas, tā taču nevar būt...
 
 
19 Oktobris 2017 @ 09:09
 
Gribēju norādīt, ka šodien ir absolūti brīnišķīgs rīts, nu jau gandrīz diena.
 
 
19 Oktobris 2017 @ 10:47
viesnīca šmiesnīca Londonā  
advancētie londonisti, padomiņš vaig

ar muzejiem tikšu galā pati gan jau un badā nenomiršu (taču ja ir kāda must eat/ must NOT eat vieta, ar pieseivotu)

bet gūlta

a) bukot hoteli tagad?
b) bukot airBnB?
c) cerēt uz aklās vistas graudu pēdējā dienā HotelTonight?

gribu palikt drošā,lol, neibõrhudā, vazāties pa muzejiem un blenzt uz ēkām, 3 naktis

esmu nodzīvojusi līdz gandrīz 40 ne reizi neapmeklējot vietu,par kuru daudzi izsakās visnotaļ pacilājoši brīžiem; nav gan tas nekas baigi neloģisks, jo parasti no pilsētām izvairos, jebkādām
Tags: ,
 
 
19 Oktobris 2017 @ 09:47
a par demogrāfiju... līdz galam nav izdomāts...  
2 bērni ir mans skaitlis. 1 būtu par maz, 3 - par daudz. Fiziski un emocionāli. Finansiāli - tas protams, atkarīgs no prasību līmeņa pret sevi un dzīvi, man šobrīd ir ok.
Bet mani vēlarvien pārņem tādas foršas AWW :)) sajūtas ieraugot nesen piedzimušos cilvēkus.
Varbūt ja es būtu jaunāka, tad šitiem 2 resgaļiem paaugoties, tas fiziski un emocionāli mainītos uz to, ka vajag 3. Šobrīd man liekas nav vērts par to pat prātuļot.

Bet es gribu paprātuļot par ko citu - ir taču sievietes, kas gribētu 2 vai 3, vai 4 utt. un ir tam gatavas gan fiziski, gan emocionāli, bet galīgi nav - finansiāli!! Tīri teorētiski bērnu pabalsts ir tas, ko man un visiem noņem nost nodoklī un pēc tam atdod atpakaļ tiem kam vajag, piem., ir bērni. Ja es varētu "pa taisno" iedot kādai mammai, lai viņa varētu arī finansiāli atļauties bērniņu... AWWW :) bērniņi ir forši!! Bet es droši vien tā nedarītu. :D Tā kā "valstij" ir vien no manis jānoņem tie nodokļi!! :D Un man "no valsts" jāizspiež iespējamais maksimums visādu pabalstu veidā!! :D
Bet brīžiem man liekas, ka es taču mierīgi varētu atbalstīt kādu mammu, ja vien... Ja vien nebūtu jāmksā par privāto bērnudārzu!! Es vadu savus ķiparus uz privāto, kas ir turpat blakus pašvaldības dārziņam (un cik es nojaušu - celti vienā laikā un abi tieši bērnudārza vajadzībām!!), un nekādi nesaprotu, kas ir tie izredzētie, kas "ir tikuši" pašvaldības.

Bet ok, ok, ja jau dzimstība krītas, tad tā globāli domājot, ko tur uztraukties par bērnudārziem, drīz jau tur nebūs kam iet. Problēma atrisnināsies pati no sevis!! Voila!!

Un vēl - ko es nasprotu, un slinkums meklēt... par valsts budžetu. Es saprotu - mēs esam maza valsts, nodokļos tiek iekasēts tik, cik tiek iekasēts. Es saprotu, naudas nepietiek. Jāiztiek kā ir. Bet - ik pa laikam aktualizējas, ka Latvijā no budžeta procentos, salīdzinot ar citām ES valstīm vismazāk atvēl veselībai, ģimenei ar bērniem, utt. Tīri teorētiski tad sanāk, ja šiem jautājumiem atvēl procentos mazāk, tad ir jomas, kurām Latvija atvēl procentos vairāk, nekā citās ES valstīs, jo kopā taču jāsanāk 100%, grozies kā gribi. Tad kuras ir tās jomas, kurās Latvija % no budžeta atvēl vairāk nekā citās ES valstīs??

+ es esmu ļoti pateicīga par to, ko "valsts" man deva naudas veidā, kad piedzima mani bērni!! Ja man, piemēram, nevajadzētu maksāt nodokļus, bet krāt, pat ar domu par mērķi (dzīvot veselu gadu! pa māju, kad piedzims bērns, divi bērni!! ), es nekad nesakrātu!! Tāpēc milzīgs paldies visiem, kas maksā nodokļus!! Nopietni!!
 
 
19 Oktobris 2017 @ 10:39
 
Aizmuka no Montessori.
 
 
19 Oktobris 2017 @ 10:32
 
Šodienas rokturītis ir #notmyjob (TM) [info]kbrgs_
 
 
19 Oktobris 2017 @ 09:43
Par nervoziem cilvēkiem un laika relativitāti  
October 18, 2017 7:47 PM
Labdien! Vai ir iespējams pārtaisīt rēķinu uz citiem rekvizītiem? Rēķins nepieciešams uz mūsu mātes kompanijas vārda [..]

October 18, 2017 7:59 PM
Mēs trīs dienas gaidam pārlaboto rēķinu no Jūsu puses, ja nevar to izdarīt uzreiz - nevajag darīt vispār.
 
 
19 Oktobris 2017 @ 09:29
par pēdējiem gāganu kariem, me too  
Reiz tēvu/dēlu sarunā dēlam uzvaicāju, vai viņš, redzot uz ielas tādu meiču, ka mute paliek sausa un sirds lec ārā, ir mēģinājis iepazīties? Šis prātīgi atbildēja, ka ir tik daudz internetos redzējis meiču vaimanas, ka atkal kāds losis uz ielas uzbāzies ar iepazīšanos un komplimentiem, un cik tas ir derdzīgi, ka neies jau uz šī grābekļa kāpt – ar nepazīstamu meiču, kaut šī šķiet kā Afrodīte svaigi no putām, iepazīties neesot košeri.

Un principā es viņam piekrītu: lai neiegrābtos kārtējā "atšujies, nekauņa!" situācijā, labāk izlikties, ka nekādus mājienus nesaproti (tāpat 90% gadījumu izrādīsies, ka esi ne tā sapratis) un mierīgi nodarbojies ar savām lietām. Jāreaģē tikai tad, kad mājiens ir nepārprotams, tb meiča tevi saķer aiz krāniņa un velk līdzi (un arī tad pastāv risks, ka otrā rītā domas būs mainījušās, tāpēc nerviem labāk, ja vienkārši nodarbosies ar zinātni).
Tags:
 
 
 
18 Oktobris 2017 @ 23:21
 
Pieklīda dīvains izdevums - Vārda dienu kalendārs 2005.-2007. gadiem. Sastādījis, ko domajies, Valsts valodas centrs.
Tagad viņš dzīvo labierīcībās un sagādā to lietotājiem daudz pārsteigumu un jaukuma.
Mans šīsdienas nepārspēta prieka avots ir Zezostris, Borģīne un Hulda. Par pēdējo es nemaz nezinu, vai tas ir sieviešu vai vīriešu vārds.