18 Aprīlis 2024 @ 10:33
aprīlis  
ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.
 
 
17 Aprīlis 2024 @ 19:07
 
"Laime ir tiekšanās, stāvoklis, ko ne vienmēr var aprakstīt vārdos. Tomēr daudzi piekritīs, ka iekšējais apmierinājums un dzīvesprieks bieži vien atspoguļojas cilvēka izskatā. Interesanti, ka modes un stila pasaulē ir tādi apģērba gabali, kas, šķiet, spēj runāt par cilvēka garīgo stāvokli. Par vienu no šādiem nelaimes simboliem var saukt “jaciņu”.

Nelaimīgas sievietes vienmēr valkā šo garderobes priekšmetu, uzskata ezoteriķi, un stilisti viņiem piebalso.

Laimīgas un pašpārliecinātas sievietes savā garderobē izvēlas dažādus apģērba elementus: puloverus, blūzes, kleitas."
 
 
17 Aprīlis 2024 @ 17:20
aprīlis  
tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.

p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus.
 
 
Mūzika: Valmiermuižas alus vēstniecība Briāna ielā
 
 
17 Aprīlis 2024 @ 16:50
#pateicības  
zili brīnumi, bet esmu notrāpījusi starp tiem retajiem, kam ar pienākušajām 1. aprīļa bezjoku vilcienu biļešu izmaiņām, ir sanācis ietaupījums. 

bet par to gan lielākais paldies kasierei, kura, uzklausījusi manu maršrutu un visas pārsēšanās, izsita man četrus čekus un apgaismoja, ka visizdevīgāk sanāk nopirkt divas biļetes uz elektrisko vilcienu, un divas "piemaksas par ātrumu" (lieku pēdiņās, bet tā tās sauc) biļetes, kas nosegs manus braucienus ne-elektriskajos vilcienos. satiksmes dievi, paldies jums arī, citādi es jau biju paspējusi sabēdāties.
 
 
17 Aprīlis 2024 @ 16:27
 
Man šodien uz galvas uzkakāja putniņš.
 
 
17 Aprīlis 2024 @ 16:20
 
Rubrikā "drukas kļūdas, ko pat negribas labot": "novērtēt īkstu māslu"
 
 
17 Aprīlis 2024 @ 14:50
 
"Dezinformācijas teorijā to sauc par akcentu pārlikšanu. Nevis būtiskais prevalē pār nebūtisko, bet gan ar akcentu pārlikšanu autori padara nebūtisko par būtisko."
 
 
17 Aprīlis 2024 @ 13:30
Dubai apocalypse now  
jau kādu gandrīz nedēļu iepriekš tika izsludinātas ļoti ekstrēma laika prognozes.
bet, vai tu, cilvēks [un vispār Emirāti] varēji būt gatavs kam šādam?
https://www.khaleejtimes.com/uae/uae-no-electricity-internet-water-in-several-areas-after-heavy-rains
https://www.khaleejtimes.com/uae/weather/uae-red-alert-issued-as-hazardous-weather-intensifies-across-country

kaut kādus īsviģikus var arī iekš instas @lovindubai un @gulfbuzz palūrēties.

vienvārdsakot, pizģets bija, jā.
labi, es strādāju visnīcu biznesa sfērā, mēs nomenedžējām kolēģus izmitināt tepat, brīvos numuriņos (ar gandrīz 97% mūsu iestādes aizņemtību).
bet bija cilvēki iesprūduši gan birojos, gan uz ielas, gan metro stacijās, jo vienbrīd metro vienkārši pateica - čaukakau, kāpjat laukā. un tu stāvi viss tur tāds, nekurienē, ūdens uz ielām no "līdz ceļiem" līdz "līdz kaklam", gāž kā no spaiņiem, vējš rauj visu pa gaisu (arī dīvānus no balkoniem, jā)....un gaidi labākus laikus, lai līdz mājām kaut kā tiktu.
es mēģināju izveikt savu parasti 7 minūšu mājupbraucienu, jo dzīvoju tak tepat, pār pa šoseju no darba. kā tad! pie pirmā luksofora man pa manu joslu jau pretī brauca, jo tālāk esot viadukts applūdis un nekur netikt. aizpeldēju ar savu auto atpakaļ uz darbu, un vēlāk kaimiņš atbrauca pa ceļu neceļiem man pakaļ ar savu, daudz lielāko auto. pa stundu kaut kā mājās tomēr tikām.
šodien arī vēl ļoti daudzi ceļi ir ciet. uz darbu es tiku, bet atpakaļbraucamais viadukts ir vēljoprojām smagi applūdis, tā ka būs atkal pa apkārtceļiem kaut kur jāmaldās.

šāda vētra un lietus neesot redzēti pēdējos 75 gadus.
https://www.khaleejtimes.com/uae/uae-witnesses-record-breaking-rains-highest-in-75-years

bet, šodien darbā ar finansu kolēģi ēdam gardu muti Dubajas roltona ekvivalentu, jo neviens restorāns pagaidām neko vēl nepiegādā, un skrollējam sociālos mēdijus, krustus mesdami, ka mums reāli noveicās, salīdzinājumā ar citiem rajoniem.
 
 
17 Aprīlis 2024 @ 09:44
 
Man ir pilnīgi tups jautājums.
Vai tad apse un papele ir viens un tas pats? Ja meklēju papeles latīnisko nosaukumu man google met ārā apsi parasto....
 
 
17 Aprīlis 2024 @ 05:29
 
Belgradā līst un visu dienu sola lietu. Uzlikšu modinātāju uz vienpadsmitiem, iziešu ko paraudzīt ar lietussargu, bet nav skaidrs ko.
Neesmu lietus pastaigu cienītājs, bet Ženēvā šādā situācijā biju uz trim krutiem muzejiem, kurus jums ar iesaku.

P.S. Fliksbusā blakus sēdošais spānis/katalonis teica, ka itāļiem nav kalnu staigāšanas kultūras. Arī viņam ieteicu filmu par astoņiem kalniem.
 
 
16 Aprīlis 2024 @ 22:48
aprīlis  
vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).

p.s. sorry [info]basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi.
 
 
16 Aprīlis 2024 @ 22:54
Kino: Anatomy of a Fall  
Ok, es zināju, ka es eju uz filmu, kur "viss ir slikti", bet šis negaidīti trāpīja pārāk daudzās vietās vienlaicīgi. Tā ka bez piecām minūtēm varētu šo pieredzi apspriest ar terapeitu.
Tags:
 
 
16 Aprīlis 2024 @ 14:54
 
Vakar vakarā man pajautāja, vai es šodien iešu uz treniņu. Kontekstam - es svētdienas vakaru pavadīju traumās. Vakar saņēmu gala, gala lēmumu*, ka nekas lauzts man nav. Man jau šķita, ka es esmu drusku nomierinājies, un mēdzu neskriet uz treniņu akurāt ar kruķiem, bet var jau būt, ka tas ir pašapmāns, un visas manas rīcības apkārtējiem joprojām liek domāt citādāk. No trešās puses, ja jau mani mēdz saukāt par borderkolliju**, nevajadzētu būt pamatam domāt, ka kaut kas ir būtiski mainījies.

* Izrādās traumu dežūrārsta slēdziens var tikt pārbaudīts kaut kur centralizēti, un tad ir jāiet uz datamed.lv skatīties gala, gala lēmums.

** Ir mēmes par to, ka borderkolliju loģika lauztas kāja gadījumā ir - it's ok, I'll run it off.
Tags:
 
 
16 Aprīlis 2024 @ 14:29
aprīlis  
malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka
 
 
16 Aprīlis 2024 @ 10:45
 
Kad tikko parādījās iniciatīva taisīt kvalitatīvus latviešu seriālus, pieņemot, ka ir zināma korelācija starp kvalitāti un finansējumu, man tā šķita lieliska doma. Tagad šķirstot IR, kas ir medijs, kas ir pelnījis atsevišķu stāstu, pamanīju recenziju par kārtējo seriālu. Es ar mainīgām sekmēm spēju izsekot Spriņģes "seriāliem", bet ar latviešu kultūra patērēšanu man iet diezgan slikti, un seriāli noteikti ir pirmie, kas nonāk saraksta lejasdaļā.

Mana pirmā problēma būtu platforma, kurā viņus skatīties. Es varbūt neesmu tipisks vidējais latvietis, bet iespējams arī esmu, bet es pat par Netfliksu nemaksāju, par kaut kādiem vietējiem strīminga servisiem nemaz nerunāsim. Seriāli ķinī? You must be joking, right? Es te knapi spēju noskatīties visas pilnmetrāžas filmas, ko ķinī rāda, un es mūsu mājsaimniecībā vēl esmu tas, kurš iet uz kino. Es nestaigāju pa krogiem, es neeju uz visiem koncertiem pēc kārtas, un teorētiski man ir gana daudz brīvu vakaru, bet kaut kā ar visu to divas filmas nedēļā ir teju maksimums ko es no sevis varu izspiest, ja vien tas nav kaut kāds Riga IFF.

Par seriālu saturu laikam būtu pat lieki runāt, ja es neko no tā neesmu redzējis. Un šis arī nav tāds twitter hot take, tikai mani individuālo novērojumi un preferences. Gan jau globāli viss ir labi un pareizi, un es noteikti priecājos par jaunajiem likumprojektiem, kas ļaus piesaistīt papildus finansējumu no strīmingu platformām.
Tags:
 
 
16 Aprīlis 2024 @ 10:08
 
"Satura veidotāji" tiešām tic, ka tā ir vērtīga "profesija" un cilvēki ir viņiem parādā engagement pateicībā par viņu radīto "saturu" HHAAHHAAHAHAH
AHAHAHAHAHAHHAHAHAHA!!!!
 
 
16 Aprīlis 2024 @ 08:24
 
Es sapratu. Latviešu valoda ir mūsu Praids.
 
 
 
16 Aprīlis 2024 @ 00:00
aprīlis  
oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.

Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/
 
 
15 Aprīlis 2024 @ 22:56
aprīlis  
Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.
 
 
Garastāvoklis:: jāguļ