18 Marts 2024 @ 22:32
marts  
M-me Z Pušak
1, rue de L Ecole
Polytehnique
Paris

Exped: A. Vilde
9 Bd Gambetta
Nice

Nice 9.3.27.
Mīļā, Zelmuāt, kamdēļ no Tevis tik ilgi nekādu ziņu? Kas ir ar Tevi.
Savā istabiņā būšu tikai līdz 12.3 - tad - dievs zin kur.
Raksti uz ateliej /?/ - cik ilgi būsi Parizē. Es ari gribu braukt. Varbūt tūliņ tikko saņemšu Tavu vēstuli. Man Z. gribas, but pie Tevis, daudz stāstīt un varbūt raudāt...
Mīļi, mīļi skūpstu
Aļa

pastkarte no Nicas uz Parīzi )

par Zelmu Pušak neko pagaidām neatradu. ir info par Zelmu Bērziņu (Bērziņa ir vīra uzvārds), kas studējusi tieslietas Parīzē, Sorbonā. bet nav ne jausmas vai tā ir šī vai kāda cita.
 
 
18 Marts 2024 @ 21:18
 
nez vai viņu šim autordarbam iedvesmoja kāds uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts?


also, pirmā loma, kur theo james izskatās labi.
Tags:
 
 
18 Marts 2024 @ 12:27
marts  
12. II 1958. g.

Kāda dīvaina diena šodien - vakar vakarā vēl bija sals un pa radio paziņoja, ka šodien būšot sals -19, bet - līst lietus, ielas un ietves ledu klātas. Pat autobusi un trolejbusi nevarēja braukt. Kad gāju no rīta uz darbu, ielas bija pustukšas no satiksmes līdzekļiem, ļaudis druzmējās pie auto un troljebusa piestātnēm un izmisīgi vēroja ledojošo ielu... Kā gan nokļūt darbā?
Gāju cauri Komunaru parkam - kā ledus jūra, pie ka ļoti grubuļaina - tik tikko varēja paiet uz priekšu.
Liels nemiers iesēdies sirdī. Jautājums - Kāpēc, moka mani visu dienu. Vai ir vērts maz vairs dzīvot? Varbūt vēl jādzīvo. Kā redzu tad varu vēl daudz palīdzēt cilvēkiem.
Šodien pat - nabaga nelaimigā Turovskaja. Neviens no advokatiem negribēja viņai palīdzēt - negribēja ņemt tās lietu, aizstāvēt tās intereses Augstākā tiesā, jo tas mums advokatiem ir jādara bez maksas. Konsultācijā esam 50 advokati un pēkšņi izrādījās, ka visi /nesalasāms/ "aizņemti". Nožēlojami.
Es paņēmu šo lietu, jo mana sirdsapziņa neatļautu to nedarīt.
Aizgājām abas uz Augstāko tiesu, kur es iepazinos ar lietu - rīt iešu to aizstāvēt Augstākā tiesā.
Turovskas vīrs, 31 g. vecs, godīgs un apzinīgs padomju strādnieks 5. X 1956. g. galīgi sakropļots pie darba Slokas papīra f-kā - 100% zaudējis /nesalasāms/ darba spējas /nesalasāms/.
Tautas tiesa noraidījusi Turovska prasību par attiecīgo atlīdzību no Slokas papīra f-kas.
Ceru, ka mēs un taisnība uzvarēs, jo padomju zemē nevar būt, ka pie darba sakropļots tiktu atstats savam liktenim.
Man sāp sirds, redzot to sirsnigo pateicību ar kādu Turovska runā ar mani. Gribēja ka vai, lai es ņemot 100 rubļus. Kategoriski atteicos un jautāju: "Vai tad jūs domājat ka man nav nemaz sirdsapziņas?". Tad atkal piedāvāja - gribēja adīt cimdus, teica, - par piemiņu no viņas. Atteicos, tad viņa mani pavadīja līdz trolejbusam un kad es jau biju uz trolejbusa kāpnēm, viņa man iebāza šos cimdus kabatā mēteļa. Rīt aiznesīšu cimdus uz Augstāko tiesu - atdošu. Ļoti neērti viss tas.
Bezgala žēl viņas. Viņai ir ari dēliņš slims bērnu triekas rezultātā.
/Pierakstīts, kā noprotams, vēlāk uz lappuses maliņas ar citas krāsas tinti/
Šaj lietā uzvarēju Augstākā tiesā. Turovskis, kas ir 1.gr. invalids saņems no Slokas papīrf-kas ik mēnesi 120 rubļus.

/Alīna Grīnberga. Rokraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/


šis ir pirmais ieraksts kladē - Alīnas dienasgrāmatā. tā iesākta 1958. gadā, bet rakstīta reti un neregulāri. šķiet, viņa pārsvarā pievērsusies rakstīšanai sarežģītos un grūtos dzīves brīžos. pēdējais ieraksts - 1977. gadā, bet pierakstīta ir mazāk nekā puse no klades. atšķirībā no Otto patosa pilnajām un diezgan nedzīvajām piezīmēm, Alīna raksta vienkārši un cilvēcīgi.
meklēju kaut ko par gadījumu ar Turovski periodikā, bet neko neatradu. varbūt nepareizi lasu viņa uzvārdu. Alīnas rokraksts nav no tiem vieglākajiem, īpaši personiskos pierakstos.
 
 
18 Marts 2024 @ 14:37
 
piektdien bija ļoti daudz alkohola.
šodien, pirmdienā, vēl neesmu normāli atgājusi, kaut arī vakar pamanījos pat līdz treniņam aizvilkties.
šodien gan plānā pēc darba iet mājās un vienkārši atrubīties.
tas laikam skaitās tagad normāli, ja, ka pēc viena dzertiņa trīs dienas jāatiet?
esmu jau tā pasākusi krietni reti lietot alko. sāku aizdomāties, kam tas vispār vajadzīgs...?
vecums nenāk viens, ibio...
 
 
17 Marts 2024 @ 21:56
 
Kopš gada sākuma šī ir pēdējā diena tumsas valstībā. Gaišā laika ilgums - 11 stundas, 58 minūtes, 58 sekundes (https://www.timeanddate.com/sun/latvia/riga). Tas ir pat mazliet vairāk nekā pērnā gada 26. septembrī (11:56:57), taču mazāk nekā 25. septembrī (12:01:44).

Ceru, ka šī informācija ļaus mums turpmāk labvēlīgāk pieņemt septembrus.

Jau rīt gaisma valdīs visas 12 stundas, 3 minūtes, 50 sekundes, un mēs varēsim sevi uzskatīt par pārziemojušiem.
Gaišais laiks būs ar mums līdz šī gada 24. septembrim (12:03:50), taču jau 25. septembrī atgriezīsimies apmēram šodienas situācijā (11:58:08).
(Tas, protams, pie nosacījuma, ka nebūs iestājusies kodolziema.)

Par pavasari! Priekā!
 
 
17 Marts 2024 @ 18:15
 
Poll #21662 pieminekļi Rīgā
Open to: All, results viewable to: All

Kurām ievērojāmām sievietēm ir pieminekļi Rīgā?



https://lv.m.wikipedia.org/wiki/Pieminek%C4%BCi_R%C4%ABg%C4%81
 
 
17 Marts 2024 @ 18:08
 
te nu tas ir - pirmais piemineklis sievietei Ļubļanā dzemdību nama pagalmā.
Lidijai Andolšek-Jeras par ieguldījumu drošas kontracepcijas izgudrošanā.

 
 
17 Marts 2024 @ 11:13
Spectres: AM Gold  
Jāpierod, ka "for nearly two decades" patiesībā nav tā, kā pirmajā brīdī izklausās. Tas ir apmēram tik pat sen, cik Arctic Monkeys, vai kas tāds. Un ja es apmēram nojaušu, ka Arctic Monkeys ir "Do I Wanna Know", tad nav nekā pārsteidzoša, ka es neesmu dzirdējis kaut kādus kanādiešu postpankus. Tas, kas man izklausās pēc "for nearly two decades", patiesībā ir "for over four decades".

Lai vai kā, 15 martā iznāca albums ne tikai tai kantrī dziedātājai, kas te nesen uzstājās SNL, bet arī Spectres. Iespējams viņi tā nemanāmi būtu noskanējuši fonā, kamēr es rosos pa virtuvi, ja es nesāktu ieklausīties, vai "AM Gold" gadījumā nav kaverversija. Kainda nav, but you be the judge. Bet astoņdesmitie much.

https://youtu.be/Kye76vAcEnU?si=q2cTeEx1EEMc7FnG
Tags:
 
 
16 Marts 2024 @ 12:12
muhaha  
"brāļu Kokaru fenomens ir vispārzināms"

"aprakstīts ir Laimas Muktupāvelas grāmatā "Brāli, brāli". Un tas vienkārši netika saukts par kaut kādu izvirtību, izlaidību, jo daudzas sievietes ir gājušas caur brāļu rokām, bet tas tika saukts par vīrestību"
 
 
15 Marts 2024 @ 23:01
---  
Viendien nesen strādāju dārzā, iedomājos, ka neesmu noskatījies vairākas jaunās sērijas "Pansijai pilī", un pie sevis noteicu tieši šādus vārdus (nepārspīlēju, goda vārds): "Diez, kā tad mūsu Arnītim iet..."

Kļūdams vecs, sāku uzvesties tieši tā, kā to darīja veci cilvēki, kad es biju jauns, un par kuriem es domāju – nē, nu tā taču nemūžam nedarīšu, tas nav normāli.
 
 
15 Marts 2024 @ 18:47
Sadzīve  
Uztaisīju sev dienu, pieteicos izstādei ikaunijas lauku muzejā. Dabūju atbildi, ka darbi ir "more than interesting".
 
 
15 Marts 2024 @ 14:34
marts  
TĀLOS ATSPULGOS RAUGOTIES
OĻĢERTS LIEPIŅŠ
MANA MŪŽA ATMIŅAS
(168. turpinājums)
Ap to laiku (1935. gadu) Oto, ko klasē saucām par „Grīnbergu Aš" (it kā otrais locījums viņa vārdam Atis, ko izrunā līdzīgi ūdeņraža ķīmiskajam simbolam H) beidza augstskolas juridisko fakultāti. Darbu tam Ulmaņa laikā bija grūti dabūt, bez tam nebija arī cerību ka kā maģistrs viņš varēs strādāt tiesu amatos vai advokatūrā. Gan sacerēja diplomdarbus saviem kollēgām, kam nebija pašiem laika vai prasmes, bet ko ar atsevišķiem pasūtinājumiem nopelnīsi? Par viņu apžēlojās rakstniece un politiskā darbiniece Austra Ozoliņa-Krauze, pieņemdama savā „Piena Eksportā" par prokūristu. Pēc Latvijas tirdzniecības tiesībām prokūrists bija īpašnieka „otrs ego", īsti piemērots darbinieks uzņēmumā, kur īpašniece pati nekad nevēlējās sēdēt. Tagad, kad Austrai tuvojās aizbraukšanas laiks, viņa vēlējās savas intereses veikalā likvidēt. Oto dzīvesbiedre Alīna, krietnā nervu ārsta Jāņa Vildes māsa, pazina avīzes korrektrisi Annu Saksi, reizēm nāca viņai vakaros izpalīdzēt. Arī Alīna bija mana studiju biedre. Komūnistu laikā Franču licejā, ko vadīja Jānis Kadilis, tā darbojās vecāku padomē. No tās uzzināju, ka Krauze atprasot no Grīnberga kādu naudas summu, kas pie viņa vēl glabājusies un pēc Oto ieskata pienākoties viņam. Tajā pašā laikā mūsu īrnieces līdzīgu informāciju bija sniegušas Paulai, tikai pretēja rakstura, proti, ka Grīnbergs ieturot naudu, kas esot veikala. Strīds turpinājās ilgāku laiku, un attieksmes starp Grīnbergiem un Krauzi un Leiko manāmi atvēsinājās. Tā kā es vairāk satiku Grīnbergus, tad to apgaismojums man likās pareizāks, kamēr Paula, mājās dzīvodama, bija paļāvusies īrnieču ietekmei. Austra to redzēja un aicināja Paulu par šķīrējtiesnesi, bet kad tā atteicās, sacīja, ka šķīrējtiesnesis būšot rakstnieks Andrejs Kurcijs, kas esot „Latvijas sirdsapziņa", bet Paulai vajadzēšot iet uz Padomju sūtniecību liecināt. To dzirdēdama, Paula noskaitās: „Kāpēc man jāiet uz krievu sūtniecību? Tieciet paši ir savām lietām galā!" Tas bija prātīgs vārds, mūsu kreiso paziņu attieksmes arī pamazām sāka uzlaboties un tie izlīga, bet pēc tam, kā tas bieži mēdz būt, bija aprunājuši Paulu un sākuši nepatiesi vainot tā kā savu nesaskaņu cēloni. Caur lielajām stikla durvīm noklausīdamās, sieva tad bija pamatīgi „sabrāzusi" marksistus, kas izrādījās naudas lietās viens pret otru diezgan nepiekāpīgi un neiecietīgi.
1980.10.04 Latvija Amerikā
 
 
14 Marts 2024 @ 22:52
Džing džing džžž džing  
Sen neko neesmu šeit iebakstījis un, diemžēl, ar īpašu oriģinalitāti neizcelšos arī šajā reizē. Tomēr vēlos padalīties ar savu jaunatklājumu "Džing-džing" mūzikas žanrā, proti – jūlija sarunām, jebšu «July Talk».

...video_nav...

Forši džindzina...
 
 
14 Marts 2024 @ 19:39
marts  
Žurnals "Informators" un viņa nozīme

Žurnals "Informators" iznāca buržuaziskā Latvijā laikā no 10. oktobra līdz 12. decembrim 1932. gadā. Tā bija savdabīga, līdz tam neparasta mūsu legalās preses forma, ko pielietojām toreizējos buržuaziskās Latvijas politiskos apstākļos - ekonomiskās krīzes posmā. /seko izklāsts par tā laika ekonomiskajiem apstākļiem un cik zemnieku saimniecību izūtrupētas 1931. gada laikā un apstākļiem kādos rīkotas 1931. gada saeimas vēlēšanas un kā 1932. gadā tika vardarbīgi likvidēta strādnieku un zemnieku frakcija, kuru man slinkums pārrakstīt/ (..)
Kādā dienā pie manis ieradās Strādnieku un zemnieku frakcijas saeimas deputats Emils Sudmalis (..), kurš man pastāstīja, ka esot noorganizēts jauns preses izdevums, jautājums esot saskaņots ar Latvijas komunistiskās partijas Centralās komitejas pārstāvi - Frici Deglavu. Man esot partijas uzdevums darboties līdzi šai jaunorganizētā preses izdevumā. Biedrs Sudmalis bija gādājis arī par to, lai ap jauno žurnalu sagrupētu personas, kas politpārvaldei nedotu nekādas aizdomas par žurnala sakariem ar Strādnieku un zemnieku frakciju vai Latvijas komunistisko partiju.
Lai nebūtu žurnala uzturēšanā un noorganizēšanā jāiesaista daudz personu, tad tika izraudzīta komanditsabiedrība, kā juridiska organizacija - žurnala izdevējs. (..) Augusts Kalniņš un Voldemars Rubenis bija noslēguši līgumu par komanditsabiedrības dibināšanu, ko nosaukuši skaistā itaļu vārdā "Avanti" - "Uz priekšu". Itaļu vārdi fašizētai Skujenieka iekšlietu ministrijai patika un komanditsabiedrība "Avanti" pieteiktā žurnala izdošanai saņēma iekšlietu ministrijas atļauju, ko toreiz sauca par koncesiju. (..)
Par "Informatora" atbildīgo redaktoru kļuva rakstniece Austra Ozoliņa-Krauze, kura jau pirms tam izdeva žurnalu "Nord-Ost" krievu valodā. Rakstniece Ozoliņa-Krauze buržuaziskās republikas sabiedrībā bija diezgan pazīstama preses darbiniece ar neapšaubāmiem ienākuma avotiem un mantas stāvokli, kas krita svarā "Informatora" legalizēšanai. Ozoliņa-Krauze bija piedalijusies arī Vispasaules pretkara kongresā Amsterdamā. (..)
"Informatora" redakcijas izcils darbinieks bija Aleksandrs Sakss, tagad populārās padomju rakstnieces Annas Sakses brālis. Sakss bija augstākā mērā idejisks cilvēks. Materialu sagatavošanai "Informatoram", tā rediģēšanai un prasmīgam satura iekārtojumam žurnalā viņš veltīja daudz ikdienas pūļu. (..)
Žurnāla redakcijas darbā dalību ņēma arī pazīstamā aktrise Marija Leiko. Savu slavu viņa bija guvusi darbodamās Vācijas teatros un filmās. Tagad tā bija ieradusies Latvijā vairīdamās no hitleriskā fašisma, ko tā nīda līdz sirds dziļumiem. (..) Marija Leiko kopā ar Ozoliņu-Krauzi sarakstīja lugu "Marija Vaļevska", ko veltīja Aleksandram Kažokam, kura nama dažādos dzīvokļos risinājās visa žurnala rediģēšana, sastādīšana, ekspedēšana.
Lielu ieguldijumu redakcijas darbā deva arī Voldemars Rubens un daži mākslinieki, kas sāka pulcēties ap "Informatoru". Starp pēdējiem ir jāmin mākslinieks Haskins, kas bija žurnala mākslinieciskais vadītājs. (..) Zīmējumus grieza linolejumā tāpēc ka cinkografijas klišejas bija dārgas. Tos savus zīmējumus, kas bija vērsti pret sociāldemokrātiem, biedrs Haskins parakstīja ne ar savu vārdu, bet ar - I. Tenders. (..) Ar savām grafikām žurnalam daudz palīdzēja arī mākslienieki Augusts Pupa, Alfreds Žurgins, K. Bušs. Visu šo mākslinieku zīmējumus, daļa no kuriem bija iespiesta "Informatorā", 1933. gadā komanditsabiedrība "Avanti" izdeva atsevišķā krājumā ar nosaukumu "Laikmeta sejas". "Avanti" izdeva arī mākslinienka Z. Haskina 48 linogriebumus zem nosaukuma "Izvēlētā tauta". Šo krājumu buržuaziskā vara konfiscēja. Izdevās paglābt vien dažus eksemplarus. (..)
Arī Otto Grīnbergs žurnalā "Informators" ievietoja dažus rakstus. (..)
Tomēr oriģinaldarbi neizveidoja žurnala galveno saturu. To izveidoja tulkojumi no pasaules preses dažādiem izdevumiem. Tāds arī bija žurnala redakcijas darba princips, t.i. balstīties galvenokārt uz tulkoto materialu. Šo principu uzspieda politiskie apstākļi kādos vajadzēja pastāvēt žurnalam. Aizskarot jautājumu par buržuaziskās Latvijas politisko režimu, varēja sagaidīt žurnala nekavējošu konfiskaciju. (..)
"Informators" savās slejās sniedza ari romanu. Savā pastāvēšanas laikā tas iespieda visu diezgan garo, Teodora Plivjē romanu "Ķeizars aizgāja ģeneraļi palika". Šo romanu "Informatoram" tulkoja tagad popularā padomju dzejniece Mirdza Ķempe (..). Kad pārtrauca savas gaitas žurnals "Informators", tad izdevēji vēl iespieda kā vienreizēju izdevumu ši romana beigas. Vēl jāatzīmē, ka dzejnieks Eriks Adamsons tulkoja žurnalam indiešu dzejnieka Tagores dzejas (..).
Ilustrētais nedēļas žurnāls "Informators" pastāvēja tikai dažas dienas ilgāk par diviem mēnešiem. Pavisam iznāca 11 numuri un pēc tam atsevišķs izdevums minētā romana nobeigumam. (..) Pēc sava ārējā izskata žurnals bija īpatnējs, krietni līdzīgs franču preses izdevumiem un pēc sava apmēra (16 kvarta formata lappuses) tas spēja ietilpināt diezgan daudz materiala. (..)
/Alīna Vilde-Grīnberga. Mašīnraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/

* ja vēlaties iegādāties žurnalu "Informators" - lūdzu, te būs https://biblio.ie/book/informators-objektvs-pasaules-preses-un-notikumu/d/1374341835
* palasīties var arī periodika.lv - http://periodika.lv/#searchResults:%23informators
* ļoti interesanta persona šķiet žurnala redaktore Austra Ozoliņa-Krauze
https://jauns.lv/raksts/sievietem/384874-starp-makslu-azartspelem-un-bohemu-aleksandras-belcovas-tuvas-draudzenes-un-mecenates-noslepumi
http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:166547|article:DIVL822|query:Aleksandram%20Ka%C5%BEokam%20
* ir kaut kādas piezīmes, ka Otto un Alīnai bijušas siltas attiecības ar Mariju Leiko un viņas ģimeni, bet tad kaut kādu praktiskas (naudiskas vai mantiskas) dabas apsvērumu dēļ atsalušas skat. nākamo ierakstu
* būvuzņēmējs Aleksandrs Kažoks - Otto kādu laiku strādāja viņa birojā. šķiet bijis diezgan atvērts revolucionārajām idejām (piemēram, ļaujot savā dzīvokļu namā, kur vēlāk dzīvoja Otto un uzaugu es, organizēt visādus šitādus žurnālus un perināties revolucionāriem). Tas gan viņu neglāba no izsūtīšanas 1941. gadā. Nomira viņš 1942. gadā izsūtījumā. Bet manā Grīnbergu foto kastē ir viņa portrets ar uzrakstu - par atmiņu no Aleksandra Kažoka
* Samuils Haskins - ebreju grafiķis, mācījies pie Romana Sutas.
* nezinu vai šis teksts ir kaut kur publicēts. tās ir 12 ar rakstāmmašīnu rakstītas lapas. iespējams ir publicētas kādā revolucionāro cīnītāju atmiņu krājumā, kurus visi jau sen nodevuši makulatūrā. varbūt arī nav publicētas.. Ir publicēts krājumā "Cīņas balsis" (1959) https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:695933|article:DIVL11
 
 
Garastāvoklis:: tizla nedēļa
Mūzika: Kārlis Tone - Nepublicēts skaņdarbs "Pārgājiens"
 
 
14 Marts 2024 @ 12:01
Purple Negative: We Hope It's a Son  
https://youtu.be/d70vGhv8Wrc?si=327A6eNL9AM5DKZl
 
 
14 Marts 2024 @ 11:42
 
Iedomājies, ja nu viss, kas tev šķiet "morāli pelēkajā zonā", patiesībā ir nevis kaut kādā nosakāmā vietā starp "melns" un "balts", bet kaut kur varavīksnes spektrā un miljons veidos atšķirīgs no melnā vai baltā, un nekādi ne pelēks,
vienkārši vai nu gaisma tāda, vai tev acis tādas, vai arī filtriņš kaut kāds uzlikts, bet tieši tagad tu neredzi krāsas
 
 
14 Marts 2024 @ 07:11
 
Atkal pamodos no sapņa. Pamodos no tā, ka izmisīgi mēģināju atcerēties, kur es šobrīd atrodos. Nepalīdzēja arī tas, ka sapņa konstruētā telpa galīgi neatgādināja Bruņinieku ielu. Beigās atcerējos, kur es fiziski šobrīd atrodos, guļot gultā, un sapņojot šo sapni, bet uz brīdi es sajutos kā Entonija Hopkinsa varonis filmā The Father. Es domās biju izpeldējis cauri dažādām telpām, kurās es jebkad esmu atradies, un dažādiem dzīves scenārijiem, kas varēja notikt saistībā ar šīm telpām. Jo mēs parasti ievācamies telpās ar kaut kādu mērķi, un tad ar mums notiek dzīve, un mēs pārvācamies uz citām telpām ar citiem mērķiem. Fonā bija vairāki cilvēki, kas bija atnākuši ciemos apskatīt šīs telpas, un uzklausīt stāstus par dzīves plāniem. Vienīgi šie cilvēki bija atmiņas par šīm vizītēm, un kā hologrammas dzīvoja savos dzīves scenārijos. Es nepārskaitīju, bet domāju, ka galvenokārt tie bija tie, kas lasīs šo ierakstu. Bet bija arī kāds, kam es skaidroju šo visu redzēto reālajā laikā, bet viņš nebija fiziski tur klāt. Drošvien to varētu saukt par entity.

Visdrīzāk palīdzētu, ja es izlviktos ārā no mājām uz kādu filmu vai sociālu pasākumu. Es ceru arī darbā šodien pabeigt vienu kaitinošu lietu, kas velkas jau mēnešiem. Un vēl šodien beidzot vajadzētu sakārtot vīzas, kas arī ir kļuvušas par tādu mūžīgi atliktu darbiņu. Tie visi visdrīzāk ir iemesli šim sapnim un pazaudēšanās sajūtai. Gribās "pabeigt lietas" un aizbraukt uz "laimīgo zemi", lai atkal sajustos mājās, jo šobrīd pazaudēšanās nav tikai starp mājām, kas ir fiziskas būves, bet tāda dreifēšanas sajūta visumā.

Vienu dienu, mazgājot sunim ķepas, es iedomājos, ka tas tomēr ir jocīgi būt radībai, kas no vienas puses spēj nenormālā ātrumā nesties cauri kokiem un krūmiem, ēst visādus sūdus, un nenomirt no tā, bet katru reizi nesaprast, kā notiek ķepu mazgāšana, un cik viņai vispār ir ķepas. Suns ir iemācījies, ka atnākot mājās, būs jāiet uz vannu, bet tur notiekošais ir liela mistērija, ieskaitot ķepu skaitu, kas pēc tam ir jānoslauka. Un tanī brīdī, kad suns nesaprot, kas šobrīd notiek, viņš sāk griezties uz rinķi. Lai gan reizēm man vajag, lai suns sevi novieto man mazliet ērtākā pozīcijā, kopumā šī bezjēdzīgā griešanās uz rinķi man nepalīdz. Un tad es saprotu, ka reizēm mēs nenovērtējam tādas pašsaprotamas lietas kā zināšanas par to, cik daudz kāju mums ir. Mūs nemulsina vannasistabas un tur notiekošais. Reizēm, sarunājoties ar suni, es viņai skaidroju, ka mēs pērtiķi strādājam mazliet citādāk, un viņai ir nedudz jāpaciešās, kamēr mēs tiekam galā ar savām pērtiķu lietām, un nevajag uz mums attiecināt savu suņu loģiku, tas ir neiejūtīgi. Bet neskatoties uz visām evolucionārajām priekšrocībām, es domāju, ka mums dzīvē netrūkst tādu vannasistabu, kurās mēs nesaprotam notiekošā loģiku, vai pat nezinām, cik mums ir ķepu. Un es pat neesmu drošs, kas ir īstais skaidrības mirklis - tas, kurā tu jūties apjucis, dreifējot cauri visumam, vai tas, kurā tu vienu konkrētu telpu sauc par mājām, tev ir īstermiņa plāni, un kopēja vīzija par nākotni. Mājas gan esot tur, kur ir tev svarīgie cilvēki. Tie gan arī mēdz mainītiet, lai gan ne tik bieži kā telpas.
 
 
13 Marts 2024 @ 23:22
 
Ok, here it goes - kad es redzu frāzi "un kādas sekas būs tām mazajām mauķelēm", man ir sajūta, ka es varētu drīzāk iesaistīties diskusijā ar ētikas doktoru, ne ģenerālo publiku. Es zinu, ka es nevaru, but on the scale... ir drusku grūti nolaisties uz grēcīgās zemes. Varbūt ne grūti, bet drīzāk pretīgi, kā teiktu Veidemane, kas, starp citu, apzināti vai neapzināti nostājās varmāku pusē. Katrā ziņā man šķiet, ka nevajadzētu būt lielam straglam saprast ne tikai to, ka "nē" nenozīmē "varbūt", bet atsevišķās situācijās arī "jā" nav nekāda zaļā gaisma tālākai rīcībai. Bet ej nu to izskaidro cilvēkam, kas bez ironijas lieto tādus apzīmējumus kā "mazās mauķeles".

Bet vēl man ahūna besī ārā pasaules vareno pārliecība, ka iestādes spējīgas uz pašattīrīšanos. Ja nu es būšu kaut ko ieguvis no izkaudējošu šovu skatīšanās, tad to, ka Džons Olivers ne vienu vien reizi ir parādījis, pie kā noved tas, ka kāda institūcija pati ir atbildīga par sevis uzraudzīšanu. Kaut vai pēdējās divas epizodes par Boingu un ārstu ētikas komisijām. Ar seksuālo vardarbību būtu jādīlo institūcijai, kurai sievietes spētu uzticēties, kura spētu izanalizēt ziņojumu būtību, kas nebūtu ieinteresēta vainīgās iestādes reputācijas saglabāšanā uz upuru rēķina, un kas spētu uzklausīt ziņotājus, neradot jaunu negatīvu pieredzi. Katra iestāde tagad veidos šādu veidojumu sev iekšienē? Why? How? Ir gan vēl viena problēma - Marta. Labākais, kas man nāk prātā šajā sakarā, ir konkurence. Varbūt vajag divas vai trīs iestādes, un tad jau paši ziņotāji varētu izlemt, kurai iestādei uzticēties.
 
 
13 Marts 2024 @ 19:57
 
Kā liecina https://www.timeanddate.com/sun/latvia/riga , šodien gaismas laiks mums bijis 11 stundas un 39 ar pusi minūtes.
Lai gan ekvinokcija būs tikai 20. martā (pēc nedēļas!), jau 18. martā (pēc 5 dienām!!!!) piedzīvosim diennakti, kuras gaišā daļa būs vairāk nekā 50%, resp., mazliet vairāk nekā 12 stundas.
(Kāpēc ekvinokcijas datums tādā gadījumā nav 18. marts? - jautāsiet. Tāpēc, ka par atskaites punktu tiek pieņemta nosacītā meridiāna šķērsošana. Man pašai tas pielēca ar analoģiju par saullēktu, kas astronomiski skaitās noticis nevis tad, kad saskatāms diska pirmais punkts, bet tad, kad pie horizonta redzama diska puse.)

Auns uz ragiem atnesīs sauli, atdos Mēdejai zelta aunādu, upura jērs, Lieldienu krustā sistais, kagorā pārvērstām asinīm, pusgadu krātās tumsas spožā un sāpīgā transformācija, cerība, ka dzīvība tomēr var uzvarēt.
 
 
13 Marts 2024 @ 19:02
The Dune  
Feisbukā redzēju video, kur blakus tika noliktas epizodes ar jāšanu uz tārpa no vecā un jaunā Dune. Es esmu dzirdējis daudz neglaimojošas lietas par veco Dune, un man jāsaka, ka šis video raisīja manī zināmu neizpratni. Skaidrs, ka kino tehnoloģijas ir iespaidīgi attīstījušās, un no Ozas pilsētas burvja šobrīd varētu uztaisīt iespaidīgu... blokbāsteri? Katrā ziņā ļoti iespaidīgu kino ar visām maģiskajām būtnēm un lidojošajiem pērtiķiem. Bet tas fragments no vecā Dune nelikās tik briesmīgs. We have seen weirder shit that that, un ar zināmu iecietību pret tā laika tehniskajām iespējām es nedomāju, ka tam vajadzētu traucēt baudījumam. Vai tur ir stāsts, to gan es nezinu, bet tieši šo pašu jautājumu es joprojām uzdodu par jaunās versijas otro daļu. Pirmā daļa bija diezgan liels... garš... uneventful... not much sense making... piece of cinema. It was not all bad, bet iespējams man palīdzēja, ka iepriekšējā dienā es iepazinos ar paša stāsta crash-course versijām.

That said, mani tagad drusku ieinteresēja filmas vecā versija. Es gan nezinu, vai man ir tik daudz laika vecām filmām, kad apkārt ir tik daudz jaunu filmu, un es viņas visas intensīvi neskatos.
Tags: