24 Februāris 2018 @ 23:15
Tas ir tetovējums!  
(c) http://pornceptual.com/the-anatomic-canvas/
 
 
24 Februāris 2018 @ 20:15
slīmestu sestdiena  
bilde un teksts )
 
 
24 Februāris 2018 @ 20:31
müssen abgesagt werden  
Gandrīz aizlidoju uz Frankfurti uz koncertu. Cīrihe man likās pārāk ķēpīga. Tas būtu demoralizējoši, ja jau otrais koncerts kuru es ļoti gribētu redzēt būtu atcets tad, kad es jau esmu kaut kur aizlidojis. Tāds fuck you.
Tags:
 
 
24 Februāris 2018 @ 19:22
 
Kas ir normīšu pretstats? Širmīši?
 
 
24 Februāris 2018 @ 18:08
 
Aizbraucu uz ciema drāzniecību un iepirku jaunas podu puķes, lai kaktusiem nav pārāk tuksnesīgi. Satupināju hiacintes uz virtuves loga pavasarīgākai noskaņai.
Rīt, ja nebūs slinkums, braukšu uz Laidenas botānisko dārzu.
 
 
24 Februāris 2018 @ 18:55
 
Tikko atkal pārrakstījos - vārda "sirdi" vietā no tiesas uzrakstīju "smirdi". Kas man tai galvā vai melnajā, tumšajā, tukšajā smirdī darās, ko.
 
 
24 Februāris 2018 @ 18:00
 
Šorīt ar čomiem bijām pasaldēties Daugavgrīvas pludmalē pie Daugavas Rietumu mola.
Nebija gan tik auksti kā cerējām un kā solīja prognozes.
... )
 
 
24 Februāris 2018 @ 17:51
 
ledus ūsās ir mana ikdiena
 
 
24 Februāris 2018 @ 17:14
 
gribu klēpī
 
 
24 Februāris 2018 @ 17:02
 
es domāju par bērēm, tā, ka potenciāli, mums ir jābūt rīcības plānam, nesatraucieties,esmu rāma un samiernieciska, man vienkārši ir jādomā par tādām lietām, gribi negribi. Es vienreiz biju vienās, esmu bijusi vairākās, bet tās vienas bija A.tantes, viņas meitām jau, skaiti, pie sešdesmit, neko sev bārenes, vane, gluži kā potenciāli es. Tas svētaistēvs tur kautko padirsa par humoru un mīlestību pret teātri un literatūru, ko tu jēdz pa tādām lietām, vispār, sterilais talar. Nuja, un tai brīdī, kad zārku vilka garām ģimenei, ar tādu uzrāvienu, maukas tādas, ar to uzrāvienu un tā māte brauc garām savām meitām, un viņas viņu redz, tātad, tai uzrāvienā, kuces berni jūs, svētulīgie perveļi, kas pat vardu humors izrunā kā pelējumu uz vannas malas. vārdu sakot, tai brīdī tā meita palaida tādu kliedzienu, pat ne kliedzienu, vaidu varbūt, staarp kliedzienu un vaidu, kautko tādu, kas sažņaudz tavu mugurkaulu, visas iekšas,visu. Priekš kam tas viss, visi tie vairumā lišķi apkārt, kas gardu muti līdzjūtīgu skatu ķer katru radu asaru. Vpezdu tos liškus visus, kas no dzīves pazuduši pie lieliem sūdiem, statusa zaudēšanas vai dajebkā, tipa spiedīsim man roku un izteiksim līdzjūtību, cauri es redzu un spļauju. nekādas krišanas ceļos, tur es tāpat esmu, nekādu kliedzienu, tas man tāpat tur skan. Mēs tupa paņemsim kamīnzāles garderobē to burku un paši tuvākie, paši paši tuvākie, kas ne mirkli nekad nav atbiruši, mēs aizbrauksim uz to vietu, kur jūra ar daugavu satiekas. un saujiņu kundziņsalā.punkts.
 
 
24 Februāris 2018 @ 17:12
 
ko es šodien redzēju benzīntankā: večiņu-pienenīti, kas stūrēja sarkanu bembi.
 
 
24 Februāris 2018 @ 16:49
 
vakar bērniem iedevām rakstāmmāšīnu, viņi to apbrīnoja un dauzīja kādu stundu. dators ir garlaicīgs, rakstāmmašīna ir šovs.
 
 
24 Februāris 2018 @ 15:59
 
Tie āboli man apkārt ir plaukuši, brieduši, gatavojušies, krituši un puvuši visu mūžu, visu laiku kaut kur fonā. Mana mīļākā māksliniece, kurai es pieprasīju savu portretu, pirms taukie rumpeļi, lupeņi vai kā viņus, nav sākuši nākt viņai virsū ar savām gūtmaņalām visām dzintarā un citādām maucībām, jūs viņu vēl nezinat, bet es zinu. Man šodien bij jābildē seja, visādos rakursos, lai var ieskicet, visadi viepļi, kas nekas viņai nederēja, muti vaļā un nesprindzini seju, viņa saka, rādi, kur esi tu, viegli pateikt,vane, bildtiēties visu vaļā, neko nesasprindzinātu, vāks, bet beigās laikam sanāca un profesors bij apmierināts, pēc tam viņa man sūtīja noskaņas un jau pirmajā bija slaikas rokas, gari pirksti un āboli, essaku, paga, es zinu visu par āboliem, viņi man visur vienmēr fonā, pagaidi, es tev pastāstīšu, es Tev stāstu


Man no galvas pārsvarā tagad nāk ārā odiņi, kas sijājas vasaras novakarēs, starp koku stumbriem, kad saule spīd cauri, es basām kājām, vienmēr tie gliemeži kranšķ zem kājām un nenolasītie vai kompostam atstātie āboli žļurkst pie katra soļa, ceļgali pumpās nokasīti un nobrāzti no velo manevriem, elkoņi rivonolā, tas bija Siguldā, tas ābeļdārzs, ome jaunībā stādot bij nepareizi sarēķinājusi atsatumus, ābeles, visas labākās zortes, izauga par tuvu, simtiem un tuvu, tur saule reti iespīdēja, vismazāk ražoja, kā jau parasti, cukuriņi, tie nīkuļoja, cukuriņiem blakus bija mans jasmīnu štābs, vēlāk viņš aizauga, bet agrāk tur iekšā varēja ieiet kā puķainā istabā, pastāvēt, pačurāt, kamēr odi un citas zarazas neattopas, ka kušaķ poddanno.

Mans mīļākais koks bija sīpoliņš, liels un stiprs, es tur kāpelēju, mācēju riktīgi augstu, bet vienreiz nolikos uz muguras un aizsitu elpu, tas bija nepatīkami, vēlāk sēdēju zemāk, uz pirmā zara. Kaimiņu meitene kā pērtiķis mācēja uzkāpt pašā augšā, es mīzu. Sapņos bieži redzu, ka lasu tur ābolus, lielus tādus, sarkanus, daažreiz rozā, tādus, ko abām rokām jātur, baigi gribās, bet nevar pielasīt brunču priekšu, jānes viens, pats smukākais.

Otrs, par āboliem, tas tāds senāks, neatceros kur, neatceros kad, bet otrai omei jau bija aveņkrāsas zaporožecs, "Mēs braucam debesīs", mēs korītī saucām, kad braucām kalnā, uuuu, vārdu sakot, laikam tak braucām pie kādas draudzenes viņējās, nekad neuzzināšu, kas tā tāda bija, bet, lai varētu paklačoties, viņas nolika mani diendusā istabā vai milzīgā verandā, kurai viss stūris bija piemests ar āboliem līdz pašiem griestiem, vienkārši, istaba ar āboliem un kautkāda tahta stūrī, durvis vaļā, moš tas bij šķūnis vispār, saule spīd iekšā uz tiem āboliem, tiiiik daudz viņu bija un tā saule, es pat negulēju ne sūda, kā apburta es uz viņiem lūrēju un bijīgi sēdēju ābolu kalna pakājē, baltie dzidrie laikam.

Es gribu arī ezernieku mežu, tās sūnas un egles, vai tu vari izdarīt tā, lai redz, ka tas man ir, tā novakares saule, odiņi un es kādam saucu "u-ū" un kāds atsaucas "u-uu BARAVIKAS, BĻAĢ!". un opja brūno kreklu un zaļās peldbikses un mammas rokas un tēta es karāi aiziedams, un brāļa pušumu uz augšējā acs plakstiņa, par kuru es piesitu andrīti un to otru debilu. un zilo stikla bumbiņu, ko Akseļonkuls izvilka man no auss. un un un... Tie āboli, tātad, man viss patīk, tas viss būs smuki pat bez tā, es jau zinu, tiiik skaisti

 
 
24 Februāris 2018 @ 16:10
 
Paldies visiem svētajiem, t. sk. sv Jāzepam un sv. Anatolijam no Ipiķiem, mums beidzot ir ziema!
Jūra pie Mangaļsalas ir aizsalusi no priekšas un vaļā no pakaļas. Mēs uzmanīgi pagājāmies pa ledu, sniegam gurkstot, bet ne gluži līdz bīstamajiem, tumšajiem ūdeņiem. Es gribēju iet līdz betona kuģa vrakam, bet citi ekipžas locekļi protestēja.
Jaunkundzei vēl bija obligātā fotosesija instagramiem piesnigušajā mežā (bez cepures, ar vaļā matiem, lai skaisti, protams, gan jau sarkano degunteli varēs aizfotošopēt).
Mājupceļā ekskursija pa veikalu Labas Mantas Ganību dambī. Pasakiet Aikam K., ka Labās Mantās var filmēt šausmeni un iepirkt kinorekvizītus. Tā ir baisa, valdzinoša un dīvaina vieta. Tur var nopirkt lietotas ārstu kušetes, padomju laiku medicīniskos instrumentus un traukus, t.sk. stikla "pīles" (tādas tak varētu lietot kā dizaina priekšmetus!) , ginekoloģisko krēslu (!), kaut ko, kas varētu būt sekcijas galds, plastmasas krūziņas un vecus spalvu spilvenus, kuri izskatās kā no likvidētas kukūmājas vai koncentrācijas nometnes, jaunus traukus, sporta preces ne tajās lētākajās cenās, feiku antīko kumodi par eur 5900 un, kas zīmīgi, oriģinālu Latvijas Krājbankas logo, acīmredzot no kādas filiāles.

UPD: Vēl tur ir spilveni, kuri izskatās kā ripās sagriezti sarkanie sīpoli. Jums nevajag tādus? Un dažas gleznas un litogrāfijas. Droši vien mākslinieki pēc nāves kļūs slaveni, un tad jūs kodīsiet pirkstos!
Upd 2: Blakus slidām - bērnu kruķi!
 
 
24 Februāris 2018 @ 15:55
 
Izgāju pieskatīt kaimiņbērnus. Viņu māja ir lielāka un augstāka līdz ar to var labi pārredzēt apkārtni un visus tos kūpošos skurstenīšus...
 
 
24 Februāris 2018 @ 15:17
 
Somijā principā jau ir apm 700 EUR pamatienākums. oficiāli tas vēl tipa neskaitās, to noformē kā bezdarbnieka pabalstu vai atbalstu studentiem vai valsts garantētu aizņēmumu, vai atbalstu jaunajam uzņēmumam, bet iespējas dabūt valsts atbalstu reāli ir plašas. nekur neesmu satikusi tik daudz cilvēku, kas neko nedara, vienkārši fulltaimā dzīvojas (taupīgi). viņi tāpat sūdzas par naudas tŗukumu un meklē gadījuma darbus, jo 700 ir minimālais ar ko var mēnesī iztikt ja ir jāmaksā īre (LV ekvivalents maybe būtu 350) un arī tad nevar atļauties iet uz teātriem, dzert alkoholu vai braukt uz citām pilsētām, bet viņi, protams, nevar iedomāties, kā var būt, ka tiešām obligāti ir jāiet strādāt ofisā vai obligāti jāiet augstskolā.
grūti pateikt, kā tas kopumā ietekmē sabiedrību. noteikti daudz vairāk cilvēku, kas domā par dzīves jēgu, pavada ilgu laiku dabā, meklē savu īstumu, iet pulciņos un nodarbojas ar mākslu - bez mērķa kļūt slaveni, vairāk ar domu "izpaust dvēseli". tur nāk ārā neitrālas bet gaumīgas lietas. nevar salīdzināt ar batikotajām šallēm, drīzāk mazliet pietrūkst ambīcijas un narcisma, lai būtu mindblowing.
 
 
24 Februāris 2018 @ 15:03
 
pēc ķermeņa ir iespējams vislabāk lasīt tos, kas vai nu cieš, vai ir sevī ierāvušies un it kā slēpjas vai ir kaut kādu intensīvu emociju un iekšēju sastingumu mocīti, un tas kaut kādā ziņā ir šausmīgi. jo tieši šie cilvēki vismazāk grib, lai par viņiem kāds kaut ko uzzina.
nolasīt nevar tos, kam viss ir atvērts, funkcionāls un plūst. vai arī aktierus, sportistus un dejotājus. tie ir zaudējuši sava ķermeņa pirmatnējo ievainojamību, valkā ķermeni kā dizainera apģērbu, nevis savas dvēseles atspulgu.
 
 
24 Februāris 2018 @ 14:33
 
Netīšām uzdūros interesantai latviešu vecā jaunā viļņa dziesmiņai, ko nebiju dzirdējis. Kvalitatīvs klips. Parks "Transformations". Sākumā šķita, ka nevaru izturēt ļoti maigo latviešu akcentu, bet pusceļā pieradu.
 
 
24 Februāris 2018 @ 14:25
 
strādāju, bērnus izdzinusi salā
Tags: , ,
 
 
24 Februāris 2018 @ 14:02
 
miris, bet joprojām dusmīgs
 
 
Mūzika: The Cure - Figurehead