not losing to the rain
not losing to the wind
not losing to the snow nor to summer's heat
with a strong body
not fettered by desire
by no means offending anyone
always quietly smiling
every day four bowls of brown rice
miso and some vegetables to eat
in everything
count yourself last and put others before you
watching and listening, and understanding
and never forgetting
in the shade of the woods of the pines of the fields
being in a little thatched hut
if there is a sick child to the east
going and nursing over them
if there is a tired mother to the west
going and shouldering her sheaf of rice
if there is someone near death to the south
going and saying there's no need to be afraid
if there is a quarrel or a lawsuit to the north
telling them to leave off with such waste
when there's drought, shedding tears of sympathy
when the summer's cold, wandering upset
called a nobody by everyone
without being praised
without being blamed
such a person
I want to be

ko es šodien uzzināju: "Another sign of high-functioning alcoholism is someone who generally maintains an overall good sense of hygiene. They’re well groomed, and their living space, cars, and offices are reasonably well maintained."

pagājušās nedēļas hailaitos ir galvenokārt ļoti daudz stundu nostāvēts kājās (un sāpoša mugura), diezgan daudz salts un pavadīts daudz laika ar random svešiem cilvēkiem, kā arī diezgan daudz zirgu sabiedrības un vairāki ļoti crazy sapņi (par white walkeriem un līķu slēpšanu). + par spīti vēsumam ir diezgan aktīva sparģeļu sezona. taisīju gan sparģeļus+puravus+nātres baltvīna-siera mērcē, gan sparģeļu omleti ar zilo sieru, gan vēl šo un to.

1d ceļamies agri un braucam uz Siguldu. Marta piegādā zirgus - treniņš pie Kristas Kliesmetes. iet mazliet mazāk grūti, nekā biju gaidījusi, bet pie Kristas vienmēr ir grūti. un svētīgi. pēc tam uz stalli izpakot zirgus un uz mājām - steidzu vēl kaut ko sasēt dārzā, jo zeme labi salijusi un ir silts.
2d braucam atpakaļ uz Rīgu. darbiņa ietvaros ar dažiem kolēģiem un vēl citiem cilvēkiem ejam neatkarīgo aldaru tūrē. maršrutā ir Valmiermuiža, Labietis, Lofts un Nurme. vispār ir interesanti un forši, bet es nogurstu, gan no alkohola, gan cilvēkiem. kā arī nosalstu un ejot uz Nurmi arī salīstu.
3d jau 7 no rīta esmu Doma laukumā, lai hendlotu zirgus Mozart filmēšanas laukumā. no brokastīm līdz pusdienām pavadu laiku izklaidējot Roi, kuram tobrīd nav ko darīt. staigājam pa krastmalas Vecrīgas puses zālīti un ganāmies. pēc pusdienām kādas 2h sanāk pasēdēt un tad eju uz seta atbalstīt Tašiņu trako divjūgu. 19 maiņai būtu jābeidzas, bet nebeidzas. uzgāž lietus. salīstam. drusku pāri 19 mani palaiž, skrienu uz Maskačku nomainīt drēbes un nomazgāties un tad uz Oranssi Pazuzu konci. paspēju. paņemu alu, atsēžos un sajūtu kā man kājas un mugura smilkst. bet vēl jāiet stāvēt koncī. koncis ļoti kruts. satieku visādus sen nesatiktus cilvēkus, bet nav spēka komunicēt. pēc konča iedzeram dažus alus ar BF 1983.
4d apmēram izguļos, uz filmēšanu jābūt 12.20. No ~13 līdz 19.30 esmu uz seta atbalstīt Sindiju pajūgā. nosalstu, nostāvos kājās. pēc pusdienām, palieku pie treilera atkal pieskatīt Roi, kuram atkal nav ko darīt. vismaz var sēdēt uz trapa. viss par laimi beidzas nevis pusnaktī, bet ~2h ātrāk. BF mani savāc, aizlaižam mājās, sapaunājamies, braucam uz Smilču.
5d ar mokām pieceļos uz treniņu, bet īsi pirms izbraukšanas Marta atraksta, ka Reinis pārcēlis uz diviem. mēģinu kko pastrādāt, tad braucu uz treniņu. izrādās Reinim nomirusi grūsna ķēve un aizkavējusies ķermeņa savākšana, beigu beigās mums treniņš notiek pie Reiņa meitas. nav tik forši, kā ar Reini, bet palecam maršrutu. zirgs ļoti traks un stiepj uz šķēršļiem un nesas. pēc tam braucu uz darbiņu. pa ceļam iebraucu šrotā savākt forda ziemas riepas - fords tieši ir garāžā un tiek uzšķērsts. ļoti bēdīgi. riepas vēl nav noņemtas. būs jābrauc vēlreiz. darbiņā satieku kolēģes, kuras grib ēst. pievienojos viņām. nokļūstam Ahh-meat. sen tur neesmu bijusi. ir tiešām garšīgi. pēc tam braucam atpakaļ uz muižu un sākas Straumes balvu uzbūve klētī - sarkanais paklājs'n'shit. mājās esmu ap pusnakti. drausmīgi auksts, bet man nav spēka segt lilijas. BF mēģinājis pļaut zāli, bet nedarbojas pļāvējs. rudenī darbojās, nu vairs ne.
6d lilijas nav nosalušas. steidzu apravēt, lai pavirši uzmestu gurķeni. BF mēģina saprast, kas vainas pļāvējam, bet neizdodas. skrienu uz darbiņu pieskatīt Oskaru. uz Valmieras apvedceļa izmetas paziņojums - lādēšanas sist. steidzams remonts + sarkanā izsaukuma zīme + aķa simbols. bļe, šķiet, ka ģenerators mirst. izrubīju visu, ko var izrubīt, braucu tālāk, paziņojums panelī nodziest, bet pēc mirkļa parādās atkal. šīs mašīnas paziņojumiem ir grūti ticēt slavenā elektrogļuka dēļ, bet šāds līdz šim vēl nav bijis repertuārā, tāpēc uztraucos. aizbraucu līdz muižai, spriežu ar kolēģiem ko darīt. ir sestdienas pēcpusdiena, busu satiksme starp V un S ir visai nožēlojama. tiek pieņemts lēmums, ka man jāmēģī tikt atpakaļ mājās kamēr mašīna vēl kust. braucu atpakaļ, mašīna izliekas it kā nekas nebūtu bijis. vairs nekādu sarkanu lampiņu panelī. ja neskaita lieku stresu, kopumā neslikti - varu beidzot pagulēt gultā ar čipsiem, bezalko alu, seriālu un BF un nestāvēt kājās un nesalt. ļoti svētīgi.
7d pavirši apsegtās lilijas nav nosalušas, bet ir nosalusi siltumnīcā ienestā begonija. braucu uz darbiņu, lai 4h stāvētu pie klēts durvīm un laipni sagaidītu Straumes balvu apskatītājus. vismaz aizvējā un saulē nenosalstu. kopumā diezgan garlaicīgi. vidēji 100 cilvēki stundā, ieskaitot daudz bērnus. kāds vīrietis ar bērnu rokās nepaceļ kāju pietiekami augstu, aizķeras aiz podesta un gandrīz aizlidina pa gaisu Oskaru. dzirdu būkšķi un jau gaidu plīstošu kupola stiklu skaņu, bet klātesošie pa visiem tomēr noķer. sāp mugura. braucu uz stalli, vajag pakustināt zirgu. fiksi pajāju tāpat bez segliem pa laukumu, pēc tam noejam lejā līdz Miegupei. sanāk arī pārējie zirgi. kādu laiku šļankājamies pa ūdeni. ir ļoti forši, mierīgi un jauki. mājas, sparģeļu omlete, čipsi, bezalko alus, seriāls.

Darbā rīta sapulce, mums otrdienās, kolēģiem no Latvijas, parasti tāda pļāpsapulce, kurā runā par neko.
Šodien katrs muld savu muldāmo, un viena kolēģe saka: "mēs, sievietes, esam radošas, uz mums balstās pasaule. mēs kārtojam, tīrām, cepam kūkas un ar prieku taisām ēst, adām un stādām puķes. jā, tas nozīmē radīt pasauli." pēc šāda teikuma kapa klusums, nenocietos, un ieslēdzu savu mikrofonu, un pateicu, ka tas nekādi nav par mani, man tas viss riebjas, nu labi, neskaitot to puķes iestādīšanu, ko pēc tam nevaru izravēt, un saucu draudzenes palīgā. man piekrita vēl viena. kas tie par stereotipiem. žurnāls "ieva" kā piesaistīt vīriešus.

Starp diviem modinātātājiem (10 minūtes) redzēju krāsainu, spilgtu sapni. Tiesa, pirms pirmā modinātāja arī redzēju krāsainu sapni. Divi sapņi vienā rītā.
Vakardienas mazmiegs šodien naktī ņēma savu.

Atrakstīja draudzene, kas strādā bērnudārzā. Viņa no 5-6 gadus veciem bērniem šodien uzzinājusi, ka rokas vidējais pirksts saucoties krāniņa pirksts. Draudzene nepatīkami pārsteigta. Citas paaudzes vecāku bērni.
Nav nekādi tur zeltneši vai lielie anši.
Ir krāniņpirksti.

Smieklīgi vispār, bet drīzāk jau stulbi

Draudzenes suns mirst. Tik žēl. Viņa bija mana suņa labākā draudzene.
Kad pajautāju savam sunim: "Kur Fidžija?", viņš smaidot grozīja galvu, un, kad teicu: "Ejam satikt Fidžiju!", priecīgs metās, lai ātrāk viņu satiktu.
Bet tagad viņa mirst. Plaušu audzējs.
Nedz dzēra, nedz pīpēja, nedz domāja sliktas domas (tas tiem, kas domā, ka audzējs no sliktām domām). Nu jā, pīpēšna neizraisa vēzi, bet ir provocējošs faktors, bet bez tā var arī iztikt.
Vēzis var piezagties tāpat vien.
Nabaga sunītis, piektdien viņu iemidzinās.

Kur dzīve, tur nāve. Vienmēr

es te mazliet atkal ar savu somatisko posthumānismu (because eksistenciālisms ir vakardiena)

pirmkārt, nav striktas robežas starp iekšējo vidi un ārējo. tāpat arī starp prātu un ķermeni. to, es ceru, nav papildus jāpierāda.

otrkārt, mēs esam ļoti dzīvi. tikpat dzīvi cik suņi, bērni, medūzas. iespējams, pat vēl dzīvāki, jo mūsu sistēmas ir kompleksākas, tātad, vairāk saskarņu. maņas ik brīdi uztver visu 360 grādos un ļoti daudzās dimensijās. Gan ar redzi, dzirdi, ādu, kauliem, ožu, vibrācijas receptoriem, kinestētiskajiem, interocepcijas un propriocepcijas receptoriem. (varbūt pamanījāt, bet ir arī ļoti daudz dažādu maņu iekšējās realitātes uztveršanai). mēs esam ņirbošas impulsu ainavas. es pat nesākšu iet tajā, ka ir arī ekstrasensoras spējas. lai kaut kā spētu funkcionēt šajos absolūtās dzīvības apstākļos, prāts (valodas/abstrakcijas spēja) kaut ko bloķē un izslēdz un veido stāstus - uzmanības horeogrāfiju. un šī uzmanības horeogrāfija patiešām ir deja. "Identitāte" nepastāv. Elpa ir Dieva dots stāsts.

hipersensitivitāte / autisms / ADHD / citas statistiskās novirzes no tā, cik daudz tiek uztverts un kas tiek bloķēts - rada arī citas izdzīvošanas prasības. piemēram, daudz ilgāku laiku vienatnē, drošības prasības, gaismas un skaņas prasības, aktīvus pašregulācijas pasākumus, citas stimulācijas prasības (sensory-seeking), jo stimulācija / stimming / palīdz novērst uzmanību no "visa" un koncentrēties uz kādu konkrētu stāstu.


realitāte patiešām nav tik sarežģīta. bet to ir neiespējami saprast vienīgi ar domāšanu, paliekot vienīgi valodas / abstrakcijas līmenī.

un "uzmanības horeogrāfija" ir vieta, kur mūsu esamība kļūst politiska. jo to neveidojam tikai mēs paši. to veido arī ideoloģijas un mūsdienās jo īpaši kapitālisms. ir daudz dažādu spēku, kas cenšas mijiedarboties ar mūsu identitāšu deju, lai panāktu no mums noteiktu rīcību.

Runājot par kino citā griezumā - es nesen dzirdēju, ka ir plāni pārbūvēt Splendid mazo zāli. Un tas mani dara ļoti bēdīgu. Lai kā man patiktu lielās zāles zelta vīnogas, tīri kino baudījuma ziņā man tā zāle riebjas. Turpretī mazā zāle ir tā, kurā es gribētu skatīties visas filmas. Varbūt reizēm aiziet uz Foruma Lux zāli ar dzērieniem un uzkodām, un beidzot izmantot to elektrisko krēslu, bet kopumā neviena man zināma kino zāle nestāv līdzi Splendida mazajai zālei, un man ir ļoti bail, ka grandiozie zāles jasifajošanas plāni to visu sapisīs. Lieki teikt, ka "kaut kas, kaut kas, Straume" šīs bažas man tikai pastiprina. Un tas būs ļoti bēdīgi, ja tas tā notiks. Es tad pirkšu labāku projektoru un skaņas sistēmu, un neredzēšu nevienu Riga IFF furšetu.

Es tik sen neesmu bijis uz latviešu kino (iespējams pēdējā bija Straume, which feels ages ago), ka es vairs nesaprotu, kā lai vispār saprot, uz ko ir jēga iespringt. Ja ar vampīriem es vēl spēju interpretēt uzrakstīto starp rindām, jo kāda gan ir varbūtība, ka latviešu filma par vampīriem varētu būt kaut kas ģeniāls, tad daudz kas cits atstāj ar apjukušu neticības sajūtu. Ja es ticētu apkārtējo spējai pateikt, ka kaut kas ir viduvējs, es varbūt nedzīvotu šaubās, bet tur vajag vismaz Ēķi, lai ieraudzītu viedokli, ka kaut kas nav lieliski. Bet visbiežāk klusums būs galvenais sarkanais karogs. Bet tad vēl ir tā īpatnējā situācija, kur cilvēki ir atstājuši askētisku "seen", bet soctīklos runājošas galvas saka, cik viss ir lieliski. Starp citu, es mēdzu atzīmēt filmas kā redzētas arī tad, kad es neuzdrošinos tās vērtēt, jo tās ir pārāk nekonvenciālas, un īsti nav salīdzināmas ar vairumu citām, tāpēc askētisks "noskatījos" var arī neliecināt neko sliktu.

Arī manā pagastā parādījušies pirmie ievu ziedi. Un ir vēss. Viss sakrīt.